Mūsdienu meliorācijas sistēmas pamatu būvēšanas laiks noteica tās īpatnības

Mūsdienu meliorācijas sistēmas pamatu būvēšanas laiks noteica tās īpatnības

Intensīvāka meliorācijas sistēmas būvēšana un attīstība Latvijā sākās 20. gs. 60. gados, padomju laikā. Īpašu impulsu tās attīstībai noteica 1966. gadā toreizējās partijas un valdības pieņemtie lēmumi par nepieciešamību strauji attīstīt meliorāciju visā PSRS un dažādu meliorācijas darbu veikšanu.

Turpmāko divu gadu desmitu laikā līdz pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, kā stāsta Valsts SIA "Meliorprojekts" valdes priekšsēdētājs Juris KALNIŅŠ, veiktie darbi bija patiesi apjomīgi. To uzskatāmi parāda statistikas dati – 20. gs. 80. gadu beigās Latvijā nodrenēti ar drenāžu skaitījās 1,6 miljoni hektāru lauksaimniecības zemju, savukārt pusmiljonā hektāru valsts mežu tika radītas nosusināšanas sistēmas, kā arī ceļi.

Uzbūvētās sistēmas īpatnības radīja problēmas jaunajos laikos

Taču pēc neatkarības atjaunošanas un sekojošajām pārmaiņām nesen radītās meliorācijas sistēmas darbam radās nopietni šķēršļi. Galvenais problēmu cēlonis bija zemju pārdalīšana, privatizēšana un atgriešana bijušajiem īpašniekiem. Ņemot vērā padomju laiku realitāti un zemes sadalījumu kolhozos, arī tā laika meliorācijas un nosusināšanas sistēmas tika radītas lielākiem zemes apgabaliem, pieskaņojot tās dažādu kolhozu un padomju saimniecību vajadzībām un robežām. Tāpat tika paredzēts, ka attiecīgais apsaimniekotājs veiks visus nepieciešamos sistēmas uzturēšanas darbus. Taču jaunajos apstākļos lielā mēroga meliorācijas sistēmas nokļuva daudzu un dažādu zemju īpašnieku rokās.

Un viņu intereses bieži bija dažādas, piemēram, viens vēlējās nodarboties ar lauksaimniecību, bet kaimiņam bija citi plāni, trešajam varbūt nebija līdzekļu, lai kaut ko uzsāktu, tādēļ meliorācijas sistēmas netika pienācīgi koptas un uzturētas. Tās bieži aizauga ar krūmiem, un šis process ļoti slikti ietekmē drenētās platības – ja koki un krūmi sāk augt drenētā platībā, drenas aizaug ar saknēm un vairs nepilda savus uzdevumus.

Meliorācijas sistēmas darbības nozīme netika pienācīga novērtēta arī varas gaiteņos

Otra problēma skāra mazās upītes un t.s. ūdensnotekas. Pakļaujoties pamatotām vai nepamatotām vides aizsardzības prasībām, vienubrīd tika radīta liela pretestība tam, lai varētu veikt upju gultņu attīrīšanu un padziļināšanu. Tā visa rezultātā radās situācija, kad arī agrāk raktās, padziļinātās un tīrītās ūdensnotekas aizaug. Papildus tam, daļa arī šo ūdensteču bija tādas, kas agrāk nekad netika regulētas, padziļinātas. Taču laika gaitā tās aizaug ar kokiem, koki sakrīt gultnē, kas paaugstina gultnes raupjumu, un tā visa rezultātā ūdens notece tiek traucēta.

Spilgts piemērs ir pagājušā gada otrajā pusē notikušo stipro lietavu daudzviet izraisītie plūdi. Ja pēkšņi uznāk šāda kataklizma, viss salijušais ūdens vairs nespēj pa mazajām upītēm notecēt, arī lauku drenāžas sistēmas nespēj kalpot tā, kā tām būtu jākalpo – augšējie ūdeņi neieplūst drenāžas sistēmās, un lauki pārplūst.

Visu augstāk uzskaitīto iemeslu dēļ arī radās situācija, kad daudzas agrākās (padomju laikos būvētās) meliorācijas sistēmas, kas bija projektētas, veidotas un izbūvētas konkrētam vienam apsaimniekotājam (kolhozam), nonākot daudzu atsevišķu apsaimniekotāju rokās, vairs nespēja efektīvi funkcionēt. Tā arī ir problēmu galvenā sakne.

(turpinājums sekos)

Lasīt tēmas sākuma daļu Latvijas meliorācijas sistēma – no vēstures līdz mūsdienu problēmām

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.