Koks ir apdziedāts tautasdziesmās un pieminēts ticējumos. Domāju, ka katrs no mums ir nesis uz mājam pīlādža vai ozola zarus. Kas tad ir pīlādzis? Pīlādzis kā līdzeklis pret nelabiem gariem, velniem un raganām ir ļoti pazīstams arī citām tautām. Lai pasargātu lopus no ļaunā gara, pīlādzis jāvelk ārā no meža aiz galotnes (tad neienāk raganas un zagļi), ar to jāizslauka kūts griesti un kakti, tad lopi visu gadu būs veseli.
Kad govis pārdzen mājās, aiz vārtiem un kūts durvīm iedur pīlādža zarus zemē, lai raganas lopus nenobur.
Klētī, kur guļ, jāpakar pīlādža zars ar lapām uz leju, lai raganai sāp acis, kad tā skatās caur durvju atslēgu un pavedina puišus un meitas. Pīlādža zarus, tāpat dadžus, sprauž ap visiem laukiem, lai kupla labība.
Cik ilgi pīlādžiem jābūt mūsu istabās? Pīlādža zariem jāstāv istabā, kamēr lapas nokaltušas, tad tie jānobrauka, turot aiz galotnes, un jāsalauž deviņos gabalos. Šos gabalus izmanto krustām šķērsām pa istabu un pēc laika iebāž gultas maisos. Tad ļaunums nenāk istabā.
Lai atgaiņātu raganas, pīlādža vietā varam izmantot arī kadiķi vai ērkšķi, jo tiem ir asas adatas. Vēl varam izmantot asos dadžus, nātres, gulšņas un ābeles zarus, cūkābeles, vilkābeles. Tas domāts, lai ragana netiek iekšā un noduras, saduras, atduras, izbada acis, sadedzina seju, sapinas un nenobur lopus. Latviešu tautas paražas māca domāt arī par jumtu sargāšanu Jāņu naktī. Proti, jumti jāapsprauž ar dadžiem un adatām, lai ragana skrienot sadur kājas.
Pūt, Jānīti, vara tauri
Kalniņā stāvēdams,
Jāņa bērni līgot gāja
Augsta kalna galiņā.
