Ozollapu vainagi, māju un sētu pušķošana, Jāņu zāļu lasīšanu – šie un vēl citi priekšdarbi nodarbinās mūsu prātus jau pavisam drīz – 23. jūnijā, kad tiks svinēti Jāņi.

Vai zināji,

ka pirmās norādes par šo svētku seniskumu var rast jau Garlība Merķeļa un citu vācu literātu rakstos. Romas katoļu baznīca 24. jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu, tomēr latviešu tradīcijas ar Jāni Kristītāju saistītas samērā maz. Jāņu pamatā ir mīts par Kosmosa izveidi no Haosa. Tā ir kosmiskās un zemes kārtības vienotība. Tā ir radīšana, gaismas un tumsas cīņa, kas atkārtojas gadu no gada un atspoguļojas rituālā. Savukārt rituāls ir nepieciešams, lai nodrošinātu kustību un harmonisko stāvokli dabā un cilvēka dvēselē. Galvenais elements ir aplis – tas ir vainags, apiešana apkārt laukiem un sētai, apaļa siera veidošana un apļa deju dejošana.


16.- 17.gs.

naktī uz 24. jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem. Itālijā tos saukuši par San-Džovanni ugunīm, Francijā par Sen- Žana ugunskuriem. Tie kurināti par godu Janam, Džonam, Huanam, Hansam, Johannusam, Ivanam Kuplajam un, protams, Jānim. Parīzē katrā kvartālā bijis savs ugunskurs, un nereti ceremonijā piedalījies karalis, pats ar savu roku iededzinādams jāņuguni. Tātad var secināt, ka Jāņi bijuši kolektīvi un vienojoši tautas vai kopienas svētki.

Jāņi savā dziļākajā būtībā ir saules uzvaras svētki, jo vasaras saulgriežos saule ir sasniegusi savu augstāko stāvokli debesu kalnā un spīd visilgāk dienā.