Ideāli, ja, veicot krāsošanas darbus, var izlietot visu krāsas daudzumu, taču praksē tā parasti nenotiek. Kaut pusbundžiņa paliks pāri, ko, protams, žēl mest laukā. Būtībā ražotāja atbildība par krāsas garantēto uzglabāšanas laiku beidzas brīdī, kad krāsa tiek notonēta, vai arī tiek atvērts bundžiņas vāks. Atbilde vienkārša - krāsas bundžā var iekļūt gaisā esošās baktērijas un gaiss, kas veicinās strauju bojāšanos un žūšanas procesus. Ūdens bāzes krāsas parasti cieš no baktērijām (veidojas pelējums, puve), bet uz šķīdinātāja bāzes krāsām (alkīda vai eļļas), skābekļa piekļuves rezultātā, izveidojas plēve.
Kā rīkoties šādā situācijā? Vispirms atlikusī krāsa jāpārlej mazākā bundžā, lai tā būtu iespējami pilna un neatliktu vieta gaisam. Jo īpaši tas svarīgi alkīda un eļļas krāsām. Bundža blīvi noslēdzama ar vāku, pirms tam rūpīgi notīrot gan bundžas, gan vāka malas no apžuvušām krāsas paliekām. Pēc aizvēršanas trauku ar krāsu var uz kādu laiku paturēt „augšpēdus”, lai krāsa no iekšpuses noblīvē vāka malu.
Krāsas uzglabā plus 5 – 15 grādu temperatūrā, jo lielākā siltumā ķīmiskie procesi norisinās straujāk. Krāsām nav pieļaujama sasalšana. Piemēram, ja sasalst ar ūdeni šķaidāmā akrilāta krāsa, tad, krāsā esošajam ūdenim sasalstot, tiek saplēstas akrilāta saistvielas molekulas un tās vairs nav spējīgas saistīties savā starpā. Krāsa izskatās pēc biezpiena, noslāņojas un pēc uzkrāsošanas veido irdenu, neizturīgu un nekam nederīgu plēvi.
Ilgstošākai uzglabāšanai labi pakļaujas koka fasādēm paredzētās ūdens bāzes krāsas ar akrilāta saistvielu. Tās pat var glabāt septiņus un vairāk gadus. Šīs krāsas bagātīgi satur piedevas pret pelējumu un puvi, lai varētu aizsargāt koku. Šīm krāsām nav raksturīga arī plēves veidošanās.
