Komfortabli iekštelpu apstākļi ieņem nozīmīgu lomu cilvēku ikdienas sadzīvē, kas atstāj iespaidu uz cilvēka veselību, komforta stāvokli un produktivitāti. Attīstītajās valstīs cilvēki vidēji 80% līdz pat 95% laika pavada iekštelpās (mājās, darbā, skolā, dažādās ikdienas gaitās), tāpēc nav pārsteidzoši, ka cilvēku prasības attiecībā pret iekštelpu komfortu pieaug. Visbiežāk nākas dzirdēt par sūdzībām, kuras saistītas ar nepiemērotu iekštelpu temperatūru. Ne mazāk svarīga ir iekštelpu gaisa kvalitāte, jo istabās, kurās sajūtams sastāvējies gaiss, ir nepatīkami uzturēties un ilgākā laika posmā var izraisīt nogurumu un alerģiskas reakcijas. Svarīgi komfortablus iekštelpu apstākļus nosakoši elementi ir arī gaisa relatīvais mitrums, apgaismojums un trokšņu līmenis.
Prasības pret iekštelpu klimatu iespējams noteikt, kā minimālās prasības, kuras noteiktas Latvijas būvnormatīvos, vai arī saskaņā ar LVS EN 15251:2007 standartu, kurā noteiktas atšķirīgas iekšējo mikroklimatu raksturojošās klases no A līdz C. Ar A klasi tiek apzīmēta tā iekštelpu mikroklimata raksturojošā faktora vērtība, pie kuras novērojams viszemākais ar apkārtējās vides neapmierināto skaits, savukārt ar C – vislielākais neapmierināto skaits.
Šis ir viens no ES programmas Saprātīga enerģija Eiropai projekta Eiropas iedzīvotāju klimata kauss ietvaros tapušajiem rakstiem par enerģijas efektīvu izmantošanu mājsaimniecībās. Vairāk par projektu iespējams uzzināt http://lv.theclimatecup.eu/
Temperatūra
Vairākos pētījumos, kuri veikti gan kontrolētos, gan ikdienas apstākļos, tika secināts, ka darba apstākļiem visproduktīvākais temperatūras režīms ir robežās no 20℃ līdz 24℃. Komfortabls temperatūras režīms ir atkarīgs arī no sezonālajām svārstībām, apģērba un veicamajām aktivitātēm. Ikdienas aktivitātes ietekmē cilvēka vielmaiņas ātrumu un izdalīto siltuma daudzumu. Cilvēka vielmaiņas ātrumu izsaka „met” mērvienībās, kur „1 met” atbilst sēdoša, neaktīva cilvēka vielmaiņai. Cilvēka apģērbs tiek raksturots caur mērvienību „clo”, kur „1 clo” atbilst tādam līmenim, lai cilvēkam sēžot uzvalkā pie telpu temperatūras 210C un aktivitātes līmeņa 1 met būtu silti. Temperatūru līmenim ziemā pie vidējas cilvēka aktivitātes (sēdošs darbs) 1,2 met un apģērba līmeņa 1 clo jābūt robežās no 19 līdz 25℃ un vasarā pie apģērba līmeņa 0,5 clo un cilvēka vidējas aktivitātes 1,2 met jābūt robežās no 20 līdz 28℃ . Latvijas būvnormatīvos minimālās prasības, kas tiek definētas attiecība uz iekštelpu temperatūru, ir ziemas periodam, kad komfortablu apstākļu nodrošināšanai iekštelpu temperatūra nedrīkst būt zemāka par 18 ℃, kas daudziem varētu šķist pārlieku zema temperatūra.
Apkārtējās vides temperatūra var ietekmē darba apstākļus un cilvēka produktivitāti:
- darba vietās termiskais diskomforts novērš uzmanību no darba un rada papildu sūdzības darbinieku vidū,
- pārāk liels siltums veicina miegainību (samazinās cilvēka koncentrēšanās spējas), veicina slimo ēku sindromu un negatīvi ietekmē darba spējas,
- zema apkārtējās vides temperatūra pazemina pirkstu temperatūru, tādējādi atstājot negatīvu iespaidu uz manuālajām darbībām,
- strauji apkārtējās vides temperatūras izmaiņu radītie diskomforta apstākļi ir līdzīgi tādiem, kādi ir novērojami pie nedaudz paaugstinātas telpas gaisa temperatūras.
- Vertikālais gaisa temperatūras noslāņojums rada maldīgu iespaidu par patieso iekštelpu gaisa temperatūru, kā rezultātā rodas sūdzības par nepietiekamu temperatūru grīdas līmenī
Iekštelpu gaisa kvalitāte
Iekštelpu gaisa kvalitāti iespējams raksturot ar tajā esošo piesārņotāju daudzumu. Gaisā iespējams sastapt tādus piesārņotājus kā gaistošos organiskos piesārņotājus, alergēnus, dažādas cietās daļiņas un mikro-šķiedras; radioaktīvās gāzes, piemēram, radonu; dažādu mikrobioloģisko piesārņojumu, piemēram, pelējuma sēnīti. Visi šie piesārņotāji pasliktina gaisa kvalitāti, kas bieži vien noved arī pie pašsajūtas pasliktināšanās. Piesārņojuma avots var būt ārējas izcelsmes (pilsētas satiksme, dažādi putekļi) vai iekšējas izcelsmes (cilvēki un to aktivitātes, piem., smēķēšana, ēkas būvmateriāli un interjera elementi, elektroniskās iekārtas, tīrīšanas līdzekļi, u.c.). Šo piesārņotāju pieņemamās koncentrācijas iekštelpu gaisā tiek pieņemtas atkarībā no to ietekmes uz cilvēka veselību un darba spējām, kā arī atkarībā no tā, cik liels kairinātājs šī viela ir cilvēka receptoriem.
Lai mazinātu gaisa piesārņojuma radīto nelabvēlīgo ietekmi, iespējams pielietot dažādus risinājumus: filtrāciju, gaisa attīrīšanu, piesārņojuma avota likvidēšanu/ietekmes mazināšanu, gaisa attīrīšanas līdzekļu izmantošana vai augstas efektivitātes gaisa apmaiņas iekārtas. Bieži vien iekštelpu gaisa kvalitāte ir cieši saistīta ar ventilācijas sistēmu, pieņemot, ka ventilācija ir process, kurā piesārņotais iekštelpu gaiss tiek nepārtraukti aizstāts ar svaigāku āra gaisu. Šī iemesla dēļ ventilācijas sistēma tiek uzskatīta kā viens no svarīgākajiem gaisa kvalitāti ietekmējošiem faktoriem. Vairākos pētījumos iekštelpu gaisa kvalitātes ietekme uz veselību, komforta stāvokli un produktivitāti tiek attiecināt tieši uz gaisa apmaiņas rēķina.
Iekštelpu gaisa kvalitāti iespējams izteikt ar cilvēku apmierinātības pakāpi, taču cilvēku starpā pastāv ievērojamas atšķirības uzskatos, kuri saistīti ar apmierinošu apkārtējā gaisa kvalitāti. Kā minimālās prasības LVS EN 15251:2007 standarta gaisa apmaiņas C kategorijas atbilstībai, tiek noteikta 0,5 V/h gaisa apmaiņa, kas nozīmē, ka stundas laikā tiek apmainīta puse no telpā esošā gaisa daudzuma, jeb vienu reizi divās stundas iekštelpu gaiss tiek pilnībā aizstāts ar svaigu gaisu.
Relatīvais mitrums telpās
Pētījumu rezultātos, kuros tiek nodrošināts nemainīgs gaisa ķīmiskais sastāvs un nemainīga cilvēka ķermeņa temperatūra, nākas secināt, ka istabas gaisa kvalitāte ir atkarīgi arī no ieelpotā gaisa temperatūras un mitruma. Nodrošinot vēsu un salīdzinoši sausu gaisu, tiek sasniegts mazāks ar gaisa kvalitāti neapmierināto skaits un rada iespaidu, ka gaiss ir svaigs un patīkams. Relatīvajam mitrumam tomēr ir salīdzinoši neliela ietekme uz cilvēka komforta sajūtu, lai arī ilglaicīgs augsts relatīvā mitruma līmenis telpās paaugstina iespēju attīstīties dažādiem mikroorganismiem, kā piemēram pelējuma sēnītei. Turpretī pārāk zems relatīvā mitruma līmenis telpās var izsaukt sausuma un kairinājuma sajūtu iedzīvotājiem.
Gaisa mitrināšanu vai sausināšanu parasti izmanto ēkās ar specializētām prasībām pret telpu mikroklimatu kā bibliotēkās, muzejos un ķirurģijas nodaļās. Dzīvojamo ēku gadījumā gaisa mitrināšanu vai sausināšanu parasti neizmanto. Taču, lai nodrošinātu pēc iespējas augstāku iekštelpu komforta līmeni, relatīvo gaisa mitrumu telpās vēlams turēt robežās no 30 % līdz 60%. Ja ziemas laikā jūtat, ka gaiss ir pārāk mitrs, vēlams uz aptuveni 2 min. pilnībā atvērt vaļā istabas logu. Tādējādi tiksiet vaļā ne tikai no liekā mitruma daudzuma, bet arī veiksiet nepieciešamo telpas gaisa apmaiņu, kas arī ir svarīgs komfortablus apstākļus nodrošinošs faktors. Svarīgi, lai vēdināšanas process nebūtu pārāk ilgs, pretējā gadījumā tiktu lieki atdzesētas sienas, kuru uzsildīšanai būtu jāpatērē liels siltumenerģijas daudzums un laiks.
Apgaismojums
Prasības pret gaismas līmeni telpās ir atkarīgas no paredzētajām aktivitātēm tajās. Dzīvojamām ēkām nav specifisku prasību attiecībā pret gaismas līmeni, taču dzīvokļos nepieciešams nodrošināt augstu redzes komfortu, izgaismojot telpu tā, lai acij nebūtu jāpiepūlas un jāpielāgojas jaunajiem gaismas intensitātes apstākļiem. Saskaņā ar LVS EN 15251:2007 standartu, vislielāko ar apkārtējo apgaismojumu apmierināto skaitu iespējams sasniegt, ja dienas laikā pēc iespējas vairāk tiek domāts par dabiskā apgaismojuma izmantošanu. A klasei atbilst 5% dienas gaismas izmantošanas pakāpe, B klasei atbilst 3% un C klasei atbilst 1% dienas gaismas izmantošanas pakāpe. Dienas gaismas izmantošanas pakāpe D attēlo attiecību starp horizontālo ārējo apgaismojumu un apgaismojumu izvēlētajā telpas punktā. Par komfortablu apgaismojumu tiek uzskatīts tāds apgaismojums, kad nepieciešamo objektu saskatīšanai, cilvēka acij nav nepieciešams pielāgoties zemākas gaismas intensitātei – visi objekti telpā ir vienlīdz labi saskatāmi.
Plānojot telpas apgaismojumu, galvenais, ko nepieciešams atcerēties, ir pēc iespējas vairāk izmantot dabisko apgaismojumu, kas ne tikai uzlabo iekštelpu komfortu, bet arī palīdz ietaupīt mākslīgā gaismas avota darbināšanai nepieciešamo enerģijas daudzumu. Pārlieku liela vai nepareiza dabīgā apgaismojuma izmantošana arī nav vēlama. Ja iekštelpās dienas gaismas izmantošanas pakāpe pārsniedz 10%, tad var rasties pārāk gaišas telpas iespaids (ārtelpas iespaids), kā arī pieļaujot tiešu saules staru iekļūšanu telpā caur logiem vasaras periodā, var nelabvēlīgi ietekmēt telpu dzesēšanas slodzi. Nepieciešams izvēlēties tādas interjera krāsas, lai tās veicinātu vienmērīgu saules staru izkliedi pa visu telpu un vajadzētu izvairīties no interjera elementiem, kuri varētu radīt saules staru koncentrēšanos kāda konkrētā telpas punktā un radīt žilbuma efektu.
Kad ar dabīgo apgaismojumu nepietiek, lai nodrošinātu nepieciešamo redzes komfortu, ir jāizmanto mākslīgais apgaismojums. Mākslīgais apgaismojums iedalāmās kopējā, vietējā un kombinētajā. Kopējais apgaismojums tiek izmantots, lai izgaismotu lielāko daļu telpas, tāpēc nepieciešams izvēlēties gaismekli, kuram ir augsta gaismas izkliede. Šādus gaismekļus parasti kar pie griestiem. Vietējais apgaismojums tiek izmantots, lai nodrošinātu noteiktu vietu pilnvērtīgu izgaismošanu, piemēram, darba galda un ēdiena pagatavošanas vietas izgaismošanu. Šādās vietās iespējams izmantot gaismas ķermeņus ar mazāku gaismas izkliedi, jo veicamie darbi notiek noteiktā vietā.
Jāskatās, lai gaismekļiem būtu reflektori, kuri palīdz koncentrēt gaismas avota izstaroto gaismu, kas dod iespēju izmantot gaismekļus ar mazāku jaudu. Viesistabās būtu nepieciešams izvēlēties gaismas ķermeni, kurš ir spējīgs nodrošināt vismaz 30lx, uz darba virsmām un rakstāmgaldiem minimāli nepieciešams nodrošināt 100lx, lasīšanai piemērotāki ir 300lx, ēdienu gatavošanai 200lx.
Būtu jāizvairās no gaismekļu iegādes, kur kā dekoratīvais gaismas avota aizsegs tiek izmantots kāds auduma materiāls. Auduma materiāli uzkrāj sevī putekļus, saulē izbalē un ievērojami samazina apgaismojuma intensitāti. Nav ieteicams arī izvēlēties apgaismojumu, kas slāpē lielu daļu gaismas avota izstarotās gaismas.
Troksnis
Pārlieku liels apkārtējās vides trokšņu līmenis negatīvi ietekmē koncentrēšanās spējas un bieži vien novērš uzmanību no nepieciešamo darbu veikšanas. Trokšņu avotus iespējams iedalīt divās lielākās grupās – ārējos un iekšējos trokšņu avotos.
Ārējie trokšņu avoti ir saistīti ar darbībām, kuras tiek veiktas ārpus dzīvojamām telpām. Ārējiem trokšņu avotiem bieži tiek novērots laikā mainīgs raksturs. Piemēram, no rītiem un vakarā autotransporta radītais trokšņu līmenis var būt atšķirīgs, tāpat lielu ražošanas uzņēmumu tuvumā trokšņa līmenis var būt laikā mainīgs lielums. Vislielākās iespējas šos trokšņus novērst ir sākotnēji izvēloties mājokli vietā, kurā ir neliela satiksmes intensitāte un apkārt nav novērojami lieli rūpniecības uzņēmumi. Ja no ārējiem trokšņu avotiem nav iespējams izvairīties, tad ir iespējams veidot mākslīgās vai dabiskās troksni slāpējošās barjeras. Dabiskās troksni slāpējošās barjeras izpaužas kā apstādījumu veidošana, kas vienlaikus var arī kalpot kā vēja slāpēšanas barjera, taču jāuzmanās arī vai jaunizveidotais apstādījums nākotnē neradītu pārlieku lielu ēkas noēnojumu.
Iekštelpās radīto troksni iespējams ietekmēt visvairāk. Kā iekštelpu trokšņu emisijas avoti visbiežāk kalpo lielā sadzīves tehnika – ledusskapji, veļas mazgājamās mašīnas, trauku mazgājamās mašīnas – kā arī mazā sadzīves tehnika, datori un ventilācijas iekārtas. Ja iespējams, pirms šo iekārtu iegādes nepieciešams noskaidrot to radīto trokšņu līmeni apkārtējā vidē. Pastiprinātu uzmanību būtu nepieciešams pievērst tām iekārtām, kuras tiek darbinātas nepārtraukti – ledusskapji un ventilācijas iekārtas, jo to radītie trokšņi būs dzirdami arī nakts stundas. Dzīvojamo telpu pieļaujamais trokšņu līmenis ir 35 dBA. Darba vietās, kurās nepieciešams augsts koncentrēšanās līmenis, troksnim nevajadzētu pārsniegt 30 dBA robežu.
Raksta autors: Kristaps Kašs
