„Pirms padsmit gadiem virs Rīgas namu jumtiem pacēlās viens, skumīgs, dīkstāves mocīts ceļamkrāns, kas atradās līdzās Nacionālajai Operai. Šobrīd, lai arī aktīvi strādājošo ceļamkrānu skaits salīdzinot ar iepriekšējo gadu ir samazinājies, līdz pilnīgam panīkumam arhitektūras un celtniecības jomā vēl ir tālu”, situāciju vērtē arhitektu biroja Graf X vadītāja Ruta Krūskopa. Globālam pesimismam nav pamata, arhitektiem darbs bija, ir un būs. Jautājums, protams, kāds? Lieputrijas apstākļi diez vai tik ātri atkārtosies, varbūt kādu brīdi rosība kļūs pavisam vāja, līdz lemttiesīgās amatpersonas vienosies, kā Latvijas valsts varētu naudu pelnīt.
Intervija ar arhitektu biroja Graf X vadītāju Rutu Krūskopu
Kāds ir pamats optimistiskam skatam uz situāciju?
Šobrīd situāciju valstī arhitektūras un būvniecības jomā glābj pasūtījumi un projekti, kuru līdzfinansējums tiek saņemts no ES struktūrfondiem. Ceļi, infrastruktūras projekti tiek realizēti. Kustība notiek. Vajadzētu gan atgriezties sākuma punktā, atcerēties, ka ekonomikas attīstību nosaka rūpniecība, vajadzētu sākt celt jaunas rūpnīcas vai atjaunot vieglu roku sagrautās. Ir zināms, ka atsevišķi rūpnīcu cehi pārmaiņu laikos ir pasargāti un joprojām strādā, ražojot produkciju plašajam Krievijas tirgum. Par nožēlu tā gan nav valsts, bet privātpersonu iniciatīva. Apsveicami ir tas, ka vispār ir vērojama iniciatīva. Ar laiku, iespējams, labas prakses piemēri izplatīsies.
Arhitektiem nebūtu ko bēdāt. Saspringtajā laikā, kad darbs dzina darbu, visiem birojiem plauktos iegūlās kādi projekti, ir palikuši kādi nepabeigti darbi - tagad ir laiks tos mierīgi novest līdz finišam. Pelnošai elitei, kas iespējams tagad pāris gadu laikā nomainīsies, vienmēr būs nepieciešami individuālo māju projekti, arī te pastāv plašs iespēju lauks arhitektiem. Un, protams, būs nelieli un sīki pasūtījumi, par kuriem „treknajos gados” mēdza vīpsnāt. Arī Graf X pirms 20 gadiem sāka savu darbu ar pavisam nelieliem projektiem, bet tas nenozīmēja, ka tiem tika veltīts mazāk uzmanības.
Liela daļa kiosku Rīgā tapa pēc mana projekta, daži vēl saglabājušies: 7. tramvaja galapunktā pie Anatomikuma, Ganību dambī, Sarkandaugavā. Mūsu birojs ir projektējis arī benzīna uzpildes konteinerus laikos, kad Latvijā vēl nebija nevienas kārtīgas degvielas uzpildes stacijas. Pēc tam jau sekoja lielveikali. Tā soli pa solim, sākot ar mazumiņu esam audzējuši profesionālismu un nonākuši līdz nozīmīgiem un apjomīgiem projektiem, no kuriem izceļami būtu Latvijas Nacionālā teātra rekonstrukcija un jaunās piebūves projekts un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra rekonstrukcijas projekts.
Apjomīgu investīciju projekti vienmēr izraisa ažiotāžu presē. Gribētu teikt – nepelnītu un bezmērķīgu ažiotāžu. Latvija ir salīdzinoši maza, arī spēcīgu arhitektu biroju ar profesionālu pieredzi un resursu kapacitāti nav daudz. Tāpēc nav brīnums, ka apjomīgo projektu konkursu uzvarētāju lokā figurē vieni un tie paši arhitektu biroju nosaukumi. Man šķiet, lielo projektu konkursi varētu noritēt pilnīgi atklāti, uz tiem uzaicinot noteiktus arhitektu birojus ar atbilstošu pieredzi, kā arī pretendentu nosaukumus izziņojot plašsaziņas līdzekļos. Lai visiem viss ir skaidrs.
Piemēram, uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra rekonstrukcijas projektēšanas izsludināto publisko konkursu pieteicās tikai trīs pretendenti, viens no tiem – ārzemju birojs – iesniedza neizstrādātu projektu; mūsu konkurentam, vienam no Latvijas arhitektu birojiem, tāmes izmaksas bija lielākas kā Graf X tāme, tātad mēs godīgi vinnējām. Šis nebūt nav viegls projekts, būvniecības laikā atklājas negaidīti pavērsieni, kas liek mainīt projektu un izpildes gaitu.
Piemēram, izpētē siena definēta kā nesoša, līdz ar to rekonstrukcijas projektā iecerēts uz tās balstīt konstrukcijas. Bet realitāte ievieš korekcijas – siena izrādās ir butaforija, tas nozīmē papildus izmaksas, papildus projektēšanas un izpildes darbus. Citā vietā atkal izdodas ietaupīt, tāpēc kopējā tāmē izdevumu balanss saglabājas. Ēkā jālikvidē liekās un jāizbūvē jaunas telpas, nodrošinot pieejamību personām ar īpašam vajadzībām. Teātrī jāizveido jaunas kāpnes, jāparedz liftu izbūve, jāpārceļ skatuve, nojaucot Līvu laukumā virs Kalēju ielas izbūvēto tehnoloģisko torni. Lielajā skatītāju zālē plānotas 530 vietas, bet mazajā - 80 līdz 100 vietas.
Otrajā stāvā atradīsies mazā zāle ar tai nepieciešamo infrastruktūru, bufete, mākslinieciskā vadītāja kabinets un bibliotēka, ceturtajā - jauna plānojuma skatītāju zāle. Piektajā stāvā tiks būvēts balkons un telpas gaismu un skaņu aparatūras izvietošanai, bet papildus plānots uzbūvēt sesto stāvu, kurā atradīsies mēģinājumu zāle, telpas grimēšanai, kostīmu, rekvizītu, gaismu un skaņu cehs. Rekonstruētā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra atvēršana skatītājiem paredzēta nākamā gada – 2010. g. – rudenī.
Vēl viens piemērs. Projekts konkursam par Latgales priekšpilsētas kultūras un mākslas centru un daudzlīmeņu Park & Ride autostāvvietu arhitektonisko risinājumu, kurā mūsu iesniegtais projekts tika atzīts par labāko. Šajā konkursā nolikumu izņēma vairāk kā trīsdesmit arhitektu biroji, taču izstrādātus projektus spēja iesniegt vien četri biroji. Mūsu priekšlikums izcēlās ar abu atšķirīgo funkciju ēku integrāciju vienā apjomā, citi biroji piedāvāja risinājumu ar diviem apjomiem. Izvērtējot projektu paškritiski starp Graf X darbiniekiem un atzīstot to par labu paraugu, pēc uzvaras Latvijas konkursā izlēmām ar projektu piedalīties starptautiskā konkursā.
Guvām pelnītu atzinību – mūsu izstrādātais arhitektoniskais risinājums tika ietverts 100 labāko Eiropas projektu skaitā konkursā International Modelfestival 07-09 (November 2008 Budapest).
Kā būtu vērtējami ekonomiski aktīvajā laikā sabūvētie objekti? Katram laikam ir savi modes kliedzieni, viennozīmīgs vērtējums nav iespējams. Vai augstceltnes uzskatāmas par ļaunumu mūsu pilsētvidei? Noteikti nē. Plānojot Ķīpsalas attīstību, jau 30-tajos gados pilsētplānotāji tur paredzēja vietu augstceltnēm. Saules akmens dēļ augstuma nokļuva asās viedokļu krustugunīs. Nupat visi ir pieklusuši. Ēka iederas telpā un laikā un kļuvusi par vienu no Pārdaugavas silueta raksturlielumiem.
Latvija ir viena no retajām zemēm, kur lielveikalu arhitektoniskajiem risinājumiem piešķirta mākslinieciska vērtība, atšķirībā no Eiropas un ASV, kur lielā vairumā sabūvēti tipveida metāla šķūņi. Arī mūsu zemē daudz kritizētie lielveikali ekonomiskās bezrūpības gados būvēti viens pēc otra, bet tomēr daudzi no tiem veiksmīgi ierakstījušies pilsētvidē.
Ir kļūdas, ir sasniegumi, bet tāda ir arhitektu ikdiena jebkurā valstī.
Vērtējot Graf X realizētos projektus, man ir viens kritērijs – ja varu uzlūkot ēku, kas projektēta pirms septiņiem gadiem, un konstatēt, ka neko nevēlos kardināli mainīt, bet tikai veikt kosmētisko remontu, ēka ir izdevusies. Mūsu arhitektu biroja kontā ir daudz tādu projektu – Salaspils Katoļu baznīca, Latvijas Nacionālā teātra rekonstrukcija un piebūve, Auto Skania salons, lielveikali, sporta centri, individuālās mājas.
