2009. gada 11. decembrī Rīgas enerģētikas aģentūras Energoefektivitātes informācijas centrs uzsāka diskusiju ciklu par energotaupošiem risinājumiem, pulcējot nozares lietpratējus, iedzīvotājus, apsaimniekotājus, kā pirmo tēmu aplūkojot ventilācijas risinājumus, ventilācijas renovāciju un tās nozīmi enerģijas taupīšanā.

Uldis Jansons no projektēšanas biroja BPC Cordess iezīmēja reālo un vēlamo ventilācijas shēmu un problēmas, kas raksturīgas daudzdzīvokļu dzīvojamā sektorā.

Lai tikai teorētiski neapspriestu siltuma zudumus ēkās, kas rodas gaisa apmaiņas rezultātā, situācijas raksturojumam iespējams izmantot piemēru:
No klienta tiek saņemta sūdzība par lieliem siltuma zudumiem. Mums ir 300 kv.m ēka, kurā dzīvo 5 cilvēki. Minimālais normatīvs, kas nosaka gaisa apmaiņu uz cilvēku ir 15 kub.m. Nepieciešamā gaisa apmaiņa uz 5 cilvēkiem 75 kub.m. Veicot ēkas blīvuma pārbaudes, atklājas, ka gaisa apmaiņa ir 3000 kub.m, kā rezultātā rodas milzīgi siltuma zudumi ziemā un vasarā ēka pārkarst. Vidējais nepieciešamais gaisa daudzums uz šādu ēku ir 75-200 kub.m stundā, ja vien nav ēkā izbūvēti tādi elementi, kā baseins utt. Daiļrunīgi cipari, kurus pat nav nepieciešams komentēt. Tā, diemžēl, strādāja celtnieki buma laikos, nepievēršot uzmanību konstrukciju blīvējumam.

Šajā gadījumā nelīdzēs arī advancēta un tehnoloģiski novatoriska ventilācijas sistēma, bet gan jāsāk ar konstrukciju noblīvēšanu un pēc tam jāpēta risinājumi gaisa pieplūdei – logs tiek turēts ziemas vēdināšanas režīmā; tiek ierīkotas pieplūdes restes zem sildelementa, vai vēl kāds cits variants.

Pie labas prakses piemēriem jāpiemin kāda dzīvojamā ēka ar platību 300 m 2 māja, kurā, pateicoties kvalitatīvai būvniecībai un ventilācijas rekuperācijas sistēmas uzstādīšanai, kopējās izmaksas par apkuri vidēji ir 0,33 Ls/m2, vai rēķinot visu platību kopā tas būtu aptuveni 100 Ls mēnesī tiek maksāts par energopatēriņu. Iedvesmojoši, it īpaši uz to ēku fona, kurās apkures izmaksas vidēji ir 1,5 Ls/m2. Lai sasniegtu labu gala rezultātu, ēkas būvniecības laikā jāveic regulāra un reāla darbu kontrole, jāizmanto labi materiāli, turklāt pirmais blīvējuma tests jāveic brīdī, kad pabeigta melnā apdare, lai būtu iespēja laicīgi defektus novērst.

Pārāk liela gaisa apmaiņa rada siltuma zudumus, toties nepietiekama gaisa apmaiņas organizācija telpā ir riska faktors plaušu slimību attīstībai. Zviedrija un Vācija jau pagājušā gadsimta 70-tajos gados aptvēra loģisko saikni starp iedzīvotāju saslimstības ar plaušu kaitēm palielināšanos un gaisa apmaiņas telpās neatbilstību normatīviem.

Tātad, lai telpā nodrošinātu veselīgu mikroklimatu, energoefektīvu resursu patēriņu, minimālus siltuma zudumus, jārisina viss uzdevumu komplekss – jāizmanto kvalitatīvi būvniecības materiāli, jānodrošina blīvējums, nav pieļaujama „aukstuma tiltu” esamība konstrukcijā, jānodrošina normatīviem atbilstoša un efektīva gaisa apmaiņa telpā, kas paredz gaisa pieplūdes organizēšanu un rekuperācijas sistēmas uzstādīšanu.

Latvijā rekuperācijas iekārtas parādījās aptuveni pirms 5-6 gadiem, bet sabiedrības, diemžēl, arī profesionālu projektu attīstītāju un būvnieku, izpratne par iekārtu lietderību ir izveidojusies tikai pēdējās 2 gados. Rezultāts? 95 procenti no buma laikā sabūvētām ēkām neatbilst būvnormatīviem, norādot uz kompetences līmeņa trūkumu.

Uldis Jansons: „Kamēr nebūs atbilstīga likumdošanā, kas pieprasīs jebkuru ieceri pamatot ar kvalitatīvu projektu, ar kvalitatīviem matemātiskiem aprēķiniem un definēs projektētāju atbildību, ēkas varēs būvēt salīdzinoši brīvdomīgi. Likumdošana šobrīd neparedz projektētāju atbildību.”