Būvdarbi ir tie, kas visbiežāk veicina kokiem nelabvēlīgu augšanas apstākļu veidošanos. Nereti veidojas situācijas, kad ir jādomā, vai saglabāt jau augošos kokus vai tomēr tos nozāģēt un vietā iestādīt jaunus atbilstoši izmainītajiem augšanas apstākļiem. Piemēram, bērzi var augt gan ļoti mitrās vietās, gan lieliski justies ekstremālā sausumā arī uz pamestu, brūkošo ēku balkoniem un jumtiem, iztiekot no ķieģeļu starpās uzsūkušos nokrišņu ūdens un kondensāta. Tai pat laikā, jo bērzs kļūst vecāks, jo smagāk tas panes gruntsūdens līmeņa svārstības. Šādā gadījumā, ja pie jaunbūves blakus atrodas vecāks bērzs, to labāk savlaicīgi nozāģēt, jo pēc 3-5 gadiem tas, visticamāk, var aiziet bojā. Līdzīgi ir ar melnalkšņiem. Lielu objektu celtniecības gadījumā gruntsūdens līmeņa svārstības ir jūtamas pat vairāku desmitu metru attālumā, tāpēc nav jābrīnās, ja koki, kas atrodas it kā patālu, ar laiku sāk nīkuļot. Runājot par privātmāju īpašnieku attieksmi pret vides aizsardzību, tā ir atšķirīga. Reizēm situācijas ir pavisam absurdas. Piemēram, uz veciem mājas pamatiem, kam līdzās aug dižkļava, uzcelta jauna ēka. Pēc uzcelšanas īpašnieki pieprasa koka nozāģēšanu, jo tas apdraudot mājas drošību. „Vai kāds lika celt māju zem koka, kas tur jau audzis savus simts gadus?” retoriski vaicā A.Svilāns. Citviet iegādāts īpašums Mežaparkā, kur jaunie īpašnieki bijuši šokā par iepriekšējo saimnieku attieksmi pret teritorijā augošajām priedēm. Tās bija iebērtas aptuveni vairāk nekā metru biezā smilšu kārtā. „Priedes var paciest gan sakņu izpūšanu, gan apbēršanu, bet ne tik straujā tempā. Reljefu mainīt vairs nevarēja un atradām citu risinājumu – ap katru priedi tika izrakta lāpstas platuma šahta, ko piepildīja ar oļiem ventilācijas radīšanai lai kokiem tiktu mazināts šoka moments,” viņš pastāsta.
Koki mēdz radīt problēmas ar apdrošinātājiem. Tie atsakās apdrošināt īpašumu, ja tā tuvumā atrodas kaut viens slīps koks, ko klasificē kā papildu risku. Tāpēc nav jābrīnās par īpašnieku vēlmi nozāģēt visus ap māju augošos kokus, kas, krītot, kaut ar vienu zara galu spētu aizskart ēku. A.Svilāns pauž sašutumu par būtībā tik nesaprātīgiem argumentiem. Viņš uzsver: „Jebkurš, arī pilnīgi vesels koks, bez dobumiem un slimībām, pie noteikta vēja ātruma un virziena var gāzties un lūzt. Ar to ir jārēķinās un no apdrošinātāju kompāniju puses, manuprāt, tā ir negodprātīga rīcība uzstādīt šādas absurdas prasības.” Iespējams, ne visi zina, ka koki kaut nedaudz, bet palīdz arī ēkas siltumnoturības veicināšanā. Koku aizvējā esoša māja ilgāk saglabās siltumu nekā tā, kas atrodas klajā vietā, savukārt vasarās koku sniegtā paēna neļauj telpām tik ātri uzsilt. Protams, ja koks tiks iestādīts loga priekšā - būs patumšs istabā, ja koku iestādīs pārāk tuvu sienai - saknes sāks izcilāt pamatus. „Visu vajag darīt ar prātu. Kokam mājas tuvumā ir ļoti daudzas funkcijas un, ja tas ir iestādīts savā vietā un laikā, tad būs arī ekonomisks efekts,” piebilst A.Svilāns.
Turpinājums sekos.
