Pasīvās mājas koncepcija kļuvusi par modes tendenci un par funkcionālu nepieciešamību, liekot būvniekiem, arhitektiem, inženieriem, projektētājiem pētīt ilgtspējīgus būvnieciskos risinājumus, domāt “zaļāk”, lai tiektos uz sabiedrībai vēlamo rezultātu – ēkas ekpluatācijas laikā maksāt maz vai pat nezmaz par enerģijas patēriņu. No 2019. gada būs jābūvē „pa jaunam”
Pasīvās mājas enerģijas patēriņš ir niecīgs, neatkarīgi no tā, kurā kontinetā un klimatiskajā zonā ēka tiek būvēta. Pasīvās mājas („passive house”) koncepta pamatlicēju gods pieder vācu pētniekam Volfgangam Feistam (Wolfgang Feist) no Institut für Wohnen und Umwelt un zviedru profesoram Bo Adamsonam no Lund University. Saskaņā ar novatoriskiem principiem 1990. gadā Darmšatē tika realizēts pilotprojekts – pirmā pasīvā māja pasaulē. Starp citu, tā tiek apdzīvota joprojām.
Lai popularizētu idejas par zema enerģijas patēriņa būvpajomiem, veiktu pētniecisko darbību un izstrādātu pasīvās mājas būvniecības standartu kopumu, 1996. gadā Dr.V.Feists Darmštatē dibina Pasīvās mājas institūtu (Passivhaus Institut), kas kļuvis par atbalsta platformu pasīvās mājas idejas piekritējiem un patriotiem – būvniekiem, arhitektiem, inženieriem no visas pasaules.
Kopš institūta dibināšanas pagājuši 13 būvnieciskiem risinājumiem bagāti gadi, jo kopumā dažādos kontinetos un valstīs uzbūvētas aptuveni 15 000 ēkas, vairāk vai mazāk atbilstošas kategorijai pasīvā māja. Jāatzīmē, ka pasīvās majas idejas vispopulārākā ir Vācijā un Austrijā, kur uzbūvēts visvairāk šīs koncepcijas māju. Viena no tām (ja var ticēt presē publicētām ziņām), enerģiju ekspluatācijas laikā ražo pati, turklāt vairāk kā nepieciešams ikdienas patēriņam.
Latvija ierindojama starp valstīm, kur realizēts pasīvo ēku projekts. Šogad, 2009. gadā, arhitekta Ervīna Kraukļa vadībā pabeigta privātmāja Talsu rajona Ģipkā. Ēkas konstrukcijās pielietoti īpaši tehnoloģiskie risinājumi, lai ēkas ekspluatācija atbilstu pasīvās mājas standartiem. Pirmās Baltijas mēroga pasīvās mājas būvnieciskās idejas, teorētiski un prakstiski padomi tika meklēti arī Darmšatatē, uz kurieni arhitekts E.Krauklis devās pats personīgi. Vācijas pieredze nav pārņemta akli un bez kritikas, tehniskie risinājumi privātmājai Ģipkā izstrādāti, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpatnības, arhitekta vīzju un pasūtītāju uzstādījumu – pasīvā māja nedrīkst iemiesot neglītu funkcionālu apjomu ar nulles enerģijas patēriņu, jārod kompromiss starp funkciju un estētiku vai citiem vārdiem – nulles enerģijas patēriņa apjoms jāietērpj glītā čaulā ar arhitektonisku vērtību. Un ēkā Ģipkā tas ir izdevies godam.
Uz to, ka pasīvās mājas koncepts nav tikai modes tendence, ar kuru paspēlēsimies un aizmirsīsim, norāda Raimonds Saulītis žurnālā Latvijas Architektūras 84.burtnīcā (2009. gads): „Latvijai šo jautājumu nopietnu dara Eiropas Parlamenta lēmums par to, ka līdz 2019. gadam visām jaunbūvēm jāatbilst nulles enerģijas prasībām. Tas nozīmē – lai ievērotu jaunās normas, ikvienam realizācijā iesaistītajam (arhitektiem, inženieriem, būvniekiem un citiem) nopietni jāizvērtē gan projektēšana, gan būvniecība. Būs jāmaina domāšana!”
Turpinājums sekos.
