Laikā, kad privāto pasūtījumu apjoms būvniecībā sarucis līdz minimumam, viena no cerībām, kā uzņēmumam nodrošināt darbu, ir piedalīšanās valsts un pašvaldību rīkotajos konkursos. Tieši krīzes laiks ne vienu vien konkursa pretendentu un arī pasūtītāju šai ziņā ir parādījis ne tai labākajā „gaismā”. Konkurence uzņēmumu starpā ir saasinājusies līdz stadijai, ko Finanšu ministrijas pārraudzībā esošā Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītājs Andrejs Tiknuss skarbi dēvē par vampīrismu. Building.lv aicināja Tiknusa kungu plašāk pastāstīt par to, kādi ir IUB uzdevumi un kas notiek ar konkursiem būvniecības jomā.
Cik ilgi Jūs jau esat IUB vadībā?

Biroju vadu kopš 2002. gada 2. janvāra. Tātad, drīz būs deviņi gadi.

Kāds funkcijas šobrīd veic IUB?

Birojs tika izveidots, stājoties spēkā jaunam likumam „Par iepirkumiem valsts un pašvaldību vajadzībām”. Likums, kas bija spēkā līdz 2006. gadam, ir mainījies trīs reizes. 2006. gadā, atbilstoši Eiropas Savienības jaunajām direktīvām, tas bija jāpielāgo ES likumdošanai un mēs izstrādājām tagad spēkā esošo „Publisko iepirkumu likumu”, kas jau ir trīs reizes papildināts un noteikti tiks papildināts vēl. Atbilstoši likumdošanas izmaiņām, attiecīgi arī veidojies un mainījies IUB.

Būtībā birojs ir veidots nu nulles ar brīdi, kad es stājos savā amatā. Šobrīd IUB veido četri departamenti. Metodoloģijas departamentā notiek ļoti intensīvs darbs pie likumdošanas un citu normatīvo aktu izstrādes. Praktiski viss jaunais, kas attiecināms uz iepirkumu jomu, top šajā departamentā. Protams, sadarbojoties ar citām valsts iestādēm, institūcijām, sadarbības partneriem, nevalstiskajām organizācijām u.c. Metodoloģijas departaments arī darbojas izglītošanas jomā – organizē seminārus, kā arī izstrādā dažādus metodiskos materiālus, ar ko var iepazīties IUB interneta mājas lapā. Piemēram, tiek izstrādātas vadlīnijas, kā organizēt sarunu procedūru, kā veikt iepirkumu centralizāciju, kā noformulēt prasības rīkojot konkursus utt. Šis departaments ir arī tā struktūra, kas gatavo atbildes uz simtiem jautājumu, ko mēs ik dienas saņemam gan vēstuļu, gan e-pasta veidā.

Juridiskais departaments nodarbojas ar sūdzību izskatīšanu, kuru skaits pēdējā laikā, saasinoties konkurencei, ir ļoti pieaudzis. Te ietilpst sūdzību izskatīšanas sagatavošana, sūdzību komisiju darbs, administratīvā akta sagatavošana. Piebildīšu, ka aptuveni 99% visu iesniegto sūdzību gadījumā mūsu pieņemtajam lēmumam ir bijis juridiski korekts pamatojums. Otra funkcija šim departamentam ir pārstāvniecība tiesās.

IUB uztur vienotu, nedalāmu informācijas un publikāciju sistēmu valsts un pašvaldību iepirkumu jomā. Ar to nodarbojas Informācijas departaments, kas līdztekus gatavo arī nepieciešamo statistiku.

Izveidots arī atsevišķs Kontroles departaments, kam ir divas funkcijas. Viena no tām ir ar ES saistīto fondu līdzekļiem saistīto iepirkumu tā dēvēto „pirmskontroli”, vai dokumenti atbilst likumdošanai, vai vērtēšanas kritēriji ir izmērāmi un objektīvi, nav pretrunā ar likumu u.tml. Šī funkcija jau tuvākajā laikā tiks paplašināta. Otra funkcija ir pēckontrole, ko veic, piemēram, pēc informācijas masu saziņas līdzekļos, reaģējot uz vēstulēm u.tml.

Jūsu vērtējums tam, kas patlaban notiek ar valsts un pašvaldību pasūtījumiem būvniecības jomā.

Raksturošu ar dažiem piemēriem. Pirms krīzes laikā, kad vēl nebija pabeigta novadu reforma, mums bija daudz nelielu pašvaldību. Katra no tām saskaņā ar likumu varēja kļūt par pasūtītāju. Bija jāveic daudzi neliela apjoma būvniecības darbi, piemēram, jānomaina pagastmājai logi, skolai jāuzliek jauns jumts. Celtniecības buma laikā šie mazie pasūtītāji nevarēja atrast nevienu pretendentu, kas šos darbus paveiktu, jo nevienam tādi „sīkumi” neinteresēja, ja blakus varēja dabūt privātos pasūtījumus uz daudz izdevīgākiem nosacījumiem. Tiklīdz valstī sākās ekonomiskās grūtības, tie paši sīkie darbi nekur nepazuda, bet tad uz vienu salīdzinoši nelielu pasūtījumu konkursam pieteicās vairāki desmiti pretendentu. Turklāt, kā likums, ka pēc tam vairāki no konkursa zaudētājiem iesniedz sūdzības un viss tas process paliek vēl laikietilpīgāks.

Visas šīs krīzes rezultātā ir ļoti saasinājusies konkurence. Firmas vēl joprojām cīnās par izdzīvošanu un šajos apstākļos daudzi mazie uzņēmumi jau ir bankrotējuši. Savukārt starp tiem, kas vēl turas, parādījies zināms vampīrisms. Sūdzību skaits par būvdarbu iepirkumiem ir krasi pieaudzis – pērn tas dubultojās, patlaban gan palicis nedaudz mazāks. Savstarpēji konkurējot, tiek meklēti vissīkākie iemesli, kādā veidā apstrīdēt rezultātus, ko pasūtītājs jau izsludinājis. IUB ir pienākums tikt galā ar šo pieaugošo darba apjomu.

Cik daudz gadījumos, neraugoties uz sūdzības iesniedzēju pretenzijām, uzvarētājam tiek atļauts slēgt līgumu ar pasūtītāju?

Pozitīvs lēmums par labu uzvarētājam ir aptuveni pusē gadījumu no visām iesniegtajām sūdzībām. Tai pat laikā attiecībā uz sūdzībām ir vērojamas arī labas lietas. Arī pasūtītāji nav bez grēka un nereti esam spiesti likt pārvērtēt konkursa rezultātus, jo tiek atrastas neatbilstības likumam vai pat likuma pārkāpumi, vai esam spiesti pārtraukt attiecīgos konkursus. Šādi nosacījumi disciplinē pasūtītājus un tīri fiskāli tas izpaužas kā līdzekļu nepārtērēšana.

Sabiedrībā plaši tiek apspriests jautājums par zemāko cenu. Arī sūdzību iesniedzēji to bieži min kā galveno argumentu, ka pasūtītājam interesē tikai tas, kurš piedāvās lētāko cenu.

Uzreiz teikšu – jautājums par zemāko cenu līdz šim ir absolūti nepareizi atspoguļots un mistificēts publiskajā telpā. Nav tā, ka galvenais kritērijs ir zemākā cena. Vajag izlasīt „Publisko iepirkumu likumu”, kādi ir vērtēšanas kritēriji. Par zemāko cenu ir norādīts, ka to kā vienīgo kritēriju izmanto tikai tādos gadījumos, ja tehniskajā specifikācijā darba uzdevumā viss ir pilnīgi skaidrs un neapstrīdams. Piemēram, ir jāiepērk papīrs. Kādas tur var būt neskaidrības? Protams, tiks pirkts lētākais, ja tas atbilst izvirzītajām prasībām, lai der printerim, kopētājam.

Būvniecībā zemākā cena tiek saprasta galīgi nepareizi. Te daudz vairāk ir jāizmanto saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma vērtēšanas kritēriji, bet tiem ir jābūt izmērāmiem. Protams, bez cenas kā kritērija nevar iztikt, bet nekur „Publisko iepirkumu likums” nesaka, ka obligāti jāņem tas, kuram ir zemākā cena. Varbūt piedāvātā cena ir augstāka, bet citi kritēriji pretendentam ir daudz labāki, piemēram, darba organizācija, būvniecības termiņi, garantija. Te gan gribu vērst uzmanību tam, ka attiecībā par garantiju būvnieki ir sākuši „blefot”.

Kādā ziņā - vai tiek piedāvāti nereāli garantijas termiņi?

Tieši tā. Piemēram, tam, kas piedāvā vislabākās garantijas, vērtējot ieliek augstāku punktu skaitu. Pārējiem mazāk. Būvniecības likums nosaka – garantijai obligāti jābūt vismaz 2 gadiem. Mums ir firmas, kas piesola vismaz 40 gadu garantiju. Vai tas ir reāli? Savukārt pasūtītājs, izstrādājot konkursa nolikumu, nav norādījis garantijas robežu. Saprotams, ka par tiem 40 gadiem ir jādod maksimāls punktu skaits, bet tam, kas ir norādījis 4 gadus, kas patiesībā ir reāli un pat divas reizes vairāk nekā prasa Būvniecības likums, saņem minimālu punktu skaitu. Kad punktus saskaita kopā, tad blefotājam sanāk pirmā vieta. Esmu to vairākkārt uzsvēris – lai pasūtītāji nolikumā ieliek kādu garantijas laika robežu, piemēram, 5 gadi un vairāk. Tad tas, kurš solīs 40 gadus un tas, kurš 5 gadus, būs šai ziņā ar vienādu punktu skaitu.

Attiecībā uz jautājumu par zemāko cenu esam daudz strādājuši ar būvnieku sabiedriskajām organizācijām, lai izstrādātu tipveida būvniecības konkursa nolikumu. Galvenā atbildīgā institūcija par būvniecību Latvijā ir Ekonomikas ministrija, taču sadarbība ar ministriju šai jautājumā mums nesokas tik raiti kā gribētos, jo darbs ir ļoti liels un plašs un debates par to, ko un kā ietvert šajā nolikumā turpinās.

Savulaik tika runāts, ka par konkursa rezultātu apsūdzēšanu sūdzības iesniedzējam būs jāmaksā.

Jā, Godmaņa valdības laikā, sākoties krīzei, bija tāda ideja par depozītu, kas jāmaksā sūdzības iesniedzējam. Ja sūdzības iesniedzēja sūdzība ir pamatota, viņš naudu saņemtu atpakaļ, ja nē – nauda aizietu valsts budžetā. Saeimā Tautsaimniecības komisijā jau bija izveidojies sava veida apzīmējums „sūdzētāji sportisti”. Tomēr tā arī dzīvē tas netika ieviests. IUB arī izstrādāja versiju par sūdzību nodevas ieviešanu un tagad gan premjers mums ir uzdevis tālāk risināt šo nodevas jautājuma attīstīšanu.

Jūsuprāt, vai konkurence pasūtījumu konkursos varētu drīzumā mazināties?

Konkurence attīsta sabiedrību. Pieļauju, ka konkurences asums samazināsies, jo būs vairāk darba. Būvniecības kompānijas krīzes laikā nav varējušas „uzaudzēt muskuļus”, drīzāk otrādi, tās ir krietni vājinājušās. Izejot no krīzes, būs vairāk darba un firmas būs noslogotas tiktāl, ka nebūs iespējas startēt visos konkursos pēc kārtas, jo gluži vienkārši tām trūks jaudas, lai visur piedalītos. Tas samazinās konkurences līmeni. Arī iesniegumu skaits par konkursu organizēšanu samazināsies.

Paldies par sarunu!

---

Pastāsti citiem !!!