Pašvaldību ierobežotā finansējuma dēļ trūkst līdzekļu koku dendroloģiskai izpētei, tāpēc gadījumos, kad jāsniedz vērtējums par kāda parka, apstādījumu vai atsevišķa koka stāvokli, nereti tiek pieaicināti vietējie mežu speciālisti. A.Svilāns norāda, ka meža speciālisti kokus vērtē pēc pavisam citiem kritērijiem nekā dendrologi. Kā piemēru viņš min gadījumu ar kādas senas muižas parka aleju. „Parka apsaimniekotāji apgalvoja, ka nekādu īpašu koku alejā neesot. Viņi konsultējušies ar vietējo mežsargu un tas uztaisījis sarakstu. Tur esot tikai oši un liepas, turklāt liepas esot ar pumpainiem stumbriem uz ko mežsargs norādījis, ka koki esot pilnīgi slimi. Realitātē mežsarga dēvētie parastie oši bija Pensilvānijas oši, bet liepas bija Holandes liepas, kuru dažiem kloniem rumpuči jeb izaugumi uz stumbra ir visai raksturīga pazīme. Koki bija pilnīgi veseli. Šis piemērs tikai apstiprina faktu, kādās „auzās varam iebraukt” neprofesionālas rīcības dēļ,” sašutis ir A.Svilāns. Cits piemērs - kādā muiža parkā bija vajadzīga dendroloģiskā izpēte. Arī šie īpašnieki nosprieda, ka izdevīgāk būtu pakonsultēties ar mežsargu. Rezultātā no šī ainavu parka tika izcirstas visas ievas, lazdas, sausserži un visi pārējie krūmi, jo tie meža speciālista izpratnē nav lietaskoki. Tā drīkst kopt mežu, bet ne ainavu parku, kur paretam parka ainavā iederas gan atsevišķi krūmi un to grupas, gan īstā vieta ir arī kādam līkākam un greizākam kokam, jo tas viss kopējo skatu padara vēl dabiskāku un ainaviskāku.
Zināmi arī gadījumi, kad pieredzes trūkuma dēļ nozāģēti vairāki valsts nozīmes dižkoki. „Paskatījās – liels, vecs koks, turklāt caurs, ar dobumu – tāpat bīstams, tātad sabruks, - nu tad ņems un zāģēs nost. Dižkoki bez dobumiem gandrīz nemēdz būt, tas nu būtu jāzina. To apdraudējumu var mazināt ar dažādām metodēm. Likumdošana paredz pat legālu bīstamo dižkoku novākšanas kārtību, ja citādi nav iespējams novērst tā radīto apdraudējumu. Tagad par šo lietu ir ierosināts tiesas process un prognozējamais soda naudu un videi nodarīto zaudējumu kopapjoms, iespējams, sasniegs vairākus desmitus tūkstošus latu,” piemēru min pieredzējušais dendrologs. Rietumvalstu pieredze liecina, ka dendrologu un arboristu sadarbībai ar vietējām varas institūcijām ir labi rezultāti. Ilgtermiņā šī sadarbība atmaksājas, jo sistemātiska un regulāra koku kopšana jau pēc to iestādīšanas izmaksā mazāk nekā ielaistu kļūdu labošana. Daudzviet Latvijā var vērot „pēc telefona stabu metodes” apzāģētus kokus – apstādījumu apsaimniekotāju neprofesionalitātes pieminekļus. Šī it kā vienkāršākā metode, kā mēģināt savest kārtībā to, par ko nav domāts gadu desmitiem, diemžēl nav risinājums. Šādi apzāģēta un, pēc būtības, sakropļota koka apsaimniekošanas izmaksas tikai nāk klāt, jo jācīnās ar daudzajām izaugušajām galotnēm, zaru lūšanu utt. „Sakropļotam kokam kopšana izmaksā dārgāk, turklāt, ja nekas nav līdzams un koks jālikvidē, jāstāda jauns. Savukārt, kur ir garantija, ka koku iestādīs pareizi un tas veiksmīgi ieaugsies,” piebilst A.Spurdziņš.
Speciālisti arī atzīst, ka pagaidām netiek sistemātiski veidota datu bāze par alejām, parkiem, nenotiek koku speciāla uzskaite. Lielākoties gan pašvaldības aptuveni zina, kādi vērtīgie, aizsargājamie objekti atrodas viņu pārvaldāmajās teritorijās. Parasti koki tiek vērtēti tad, ja tie atrodas vietā, kur veicami būvniecības vai rekonstrukcijas darbi.
Turpinājums sekos.
