Būvniecība ir cieši saistīta ar ainavisko vidi, kurā dzīvojam. Koki, apstādījumi, dārzi, parki, alejas – tas viss ir „iet roku rokā” ar arhitektonisko plānošanu neraugoties uz to, kam pieder un kādā īpašuma statusā atrodas konkrētā platība. Koki ir viena no mūsu dabas bagātībām, kas daudzos gadījumos tiek nepelnīti aizmirsta un vieglu roku iznīcināta vai, neprasmīgas kopšanas rezultātā smagi bojāta. Pēdējos gados, pateicoties koku aizstāvju aktivitātēm sadarbībā ar vairākām valsts un pašvaldības institūcijām, rasta iespēja celt koku vērtība sabiedrības acīs. Tostarp arī tīri praktiski – ir krietni paaugstinātas soda maksas par kokam nodarītajiem kaitējumiem. 
Reāli dzīvē katrs var novērot, ka lielajās pilsētās, jo īpaši Rīgā, koki aug visai nelabvēlīgos apstākļos. Visapkārt ir ēku sienas, asfalts, izplūdes gāzes, atstarojošās gaismas, ziemā kaisītā sāls, vasaras svelme – tas viss rada ekstrēmu vidi zaļās rotas augšanai un attīstībai. Savu „artavu” pieliek arī neprasmīga un nepareiza koku apzāģēšana, ko veic neprofesionāli darboņi. „Latvijas apdzīvotajās vietās visbiežāk ir redzami koki, kam pilnībā nogriezti vainagi un kas līdzinās telefonstabiem. Daudzas problēmas sākas jau ar koka iestādīšanu – tie nīkuļo, jo vienkārši ir iestādīti par seklu vai par dziļu, stādīšanai izmantoti stādi ar jau iekaltētu sakņu kamolu, izvēlēta neatbilstoša augsne, aizmirsts par laistīšanu utt. Šādi koki būtībā balansē uz dzīvības un nāves robežas un pēc pāris gadiem var aiziet bojā, lai gan varētu augt vēl 100 un 200 gadus,” savos novērojumos dalās dendrologs, Nacionālā Botāniskā dārza (NBD) direktors, Latvijas Dendrologu biedrības prezidents Andrejs Svilāns. Otrs problēmu loks, ar ko bieži saskaras arī īpašumu apsaimniekotāji, ir veco koku kopšana. Loģiski, ka ar gadiem arī koki sāk novecot, tiem rodas dobumi, izveidojas masīvi sānzari un, ja zem koka vai tā tiešā tuvumā notiek intensīva kustība (celtniecība, autostāvvietas, atpūtas laukumi utt.), koks var kļūt reāli bīstams. Nereti īpašnieku attieksme pret koku šādos gadījumos ir truli vienkārša – ir koks – ir problēma, nav koka – nav problēmas. Tomēr pirms ņemt rokā zāģi un no koka atbrīvoties it kā vienkāršākajā ceļā, labāk veikt tā bīstamības un tās novēršanas iespēju novērtējumu. Metodes ir visdažādākās – sākot no vizuālas apskates, kas pieredzējušam profesionālim sniedz pietiekami daudz informācijas, līdz dziļākiem pētījumiem ar īpašam ierīcēm, piemēram, dendrotomogrāfu. To, ka vecie koki ir glābjami, apliecina arī ik pa laikam presē izskanējušie ziņojumi par arvien jauniem dižkokiem, kas apzināti, sakopti un pasargāti no bojāejas.
Būvniecības buma laikā asas diskusijas par viena vai otra koka lietderību veidojās vides speciālistu un privātīpašnieku starpā. A. Svilāns atzīst, ka tā joprojām ir liela problēma – pārliecināt īpašnieku izvēlēties „zelta vidusceļu” starp zaļās zonas saglabāšanu un jaunceļamās ēkas atrašanās vietu. Precedenti ir bijuši visdažādākie. Sākot no kategoriskas prasības izzāģēt visus tuvumā esošos kokus, jo koks taču var kaut kad lūzt un kāda aprobežota apdrošināšanas kompānija citādi atsakās īpašumu apdrošināt līdz fanātiskai koka saglābšanai, neraugoties, ka tas patiesi kļuvis bīstams un apdraud pat dzīvību.
Apsveicami, ka arvien aktīvāka kļūst arboristu kustība. Arboristi ir profesionāli koku un krūmu kopēji, kas nodarbojas ar koku vainagu kopšanu, veidošanu un, ja tas patiesi nepieciešams, arī bīstamo koku novākšanu. Latvijā šī ir salīdzinoši jauna profesija, kas tikai nesen iekļauta profesiju klasifikatorā. Vienīgā vieta valstī, kur pagaidām var šo arodu apgūt, ir Ērgļu arodvidusskola. Sertificēts arborists, kā pats saka koku dakteris, SIA „Dārza guru” īpašnieks Arnis Spurdziņš uzsver, ka atšķirībā no dendrologiem, kam ir speciāla izglītība un visplašākās zināšanas par koku daudzveidību, arboristi ir praktiķi – koku meistari, kas zina, kā pareizi kopjams vainags, izgriežami zari utt. „Jāveicina dendrologu un arboristu sadarbība, jo ieguvēji būs visi – tiktu sakārtots šis pakalpojumu tirgus un straujāk pieaugtu sabiedrības izpratne gan par dārzu ierīkošanai piemērota sortimenta izvēli, gan par jau iestādīto koku kopšanas un aizsardzības jautājumiem,” spriež A. Spurdziņš.
Turpinājums sekos.
