Latvijas meliorācijas sistēma – no vēstures līdz mūsdienu problēmām
Pērnā gada vasaras nogales un rudens lietavu izraisītie plūdi daudzviet Latvijā skaudri izgaismoja situāciju vietās, kur esošās meliorācijas sistēmas nespēja tikt galā ar milzīgo ūdens daudzumu, un daudzi lauki pārvērtās dīķos vai pat nelielos ezeros.
Bez šaubām, ūdens bija daudz par daudz, tomēr labi funkcionējošas meliorācijas sistēmas varēja palīdzēt ūdeni ātrāk novadīt, tādējādi samazinot postījumu apjomu. Taču pēc 90. gadu privatizācijas un sekojošās lauku zemju nonākšanas atpakaļ bijušo zemes īpašnieku rokās Latvijas lauku meliorācijas sistēma nav tikusi pienācīgi uzturēta un apkopta, tādēļ nespēj funkcionēt pietiekami efektīvi. Lai izprastu to, kāpēc mūsdienās meliorācijā ir izveidojusies šāda situācija, nolēmām griezties pie šīs jomas speciālistiem, un vairāk par meliorācijas sistēmu esošajām problēmām pastāstīja Valsts SIA "Meliorprojekts" valdes priekšsēdētājs Juris KALNIŅŠ.
Lai izprastu tagadni, jāskatās vēsturē
Meliorācijas aizmetņi Latvijā ir veidojušies jau senatnē, jo cilvēki ir agri sapratuši, ka bez meliorācijas sistēmas kārtīga ražošana neizdosies. Tādēļ ir liecības par jau dziļā senatnē raktiem grāvjiem, upīšu padziļināšanas mēģinājumiem un citiem ūdens novadīšanas paņēmieniem. Savukārt nopietnāka meliorācija, kas sevī ietvēra jau būtiskākus gruntsūdens līmeņa pazemināšanas mēģinājumus Latvijā, saistās ar 19. gadsimta 50. gadiem. Vēstures dati liecina, ka 1850. gadā Talsu pusē, Pūņu muižā, no Anglijas ir bijusi atvesta pirmā māla caurulīšu drenu prese, un turpat arī izbūvēta pirmā drenāžas sistēma. Tā ir bijusi pirmā ne tikai Baltijas valstīs, bet arī visā cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik ietilpa Latvija.
Ap to pašu laiku, 19. gs. 50. gados, ir notikusi visai ievērojama upju regulēšana, padziļināšana un tīrīšana. Jāpiebilst, ka tajos laikos visus šos darbus bija iespējams veikt tikai ar roku darbu, jo nekādas tehnikas nebija, tādēļ šis fakts ir ievērības vērts. Vēstures dati liecina, ka tajos pašos 19. gs. 50. gados ir arī izrakta jauna gultne Bērzes upei Jelgavas pusē, kas mūsdienās ieguvusi Melnupītes nosaukumu. Šādus darbus, kā arī drenāžas caurulīšu izgatavošanu un ieviešanu izmantošanā var dēvēt par meliorācijas pirmsākumiem Latvijā.
Daudz darba Latvijas meliorācijā tika paveikts 20. gadsimta pirmajā pusē, starpkaru periodā, pirmās neatkarīgās Latvijas laikos. Tad tika veikta apjomīga upju pārtīrīšana un regulēšana, kā arī grāvju rakšana. Tolaik veiktie darbi var kalpot par atbildi atsevišķiem mūslaiku skeptiķiem, kas vēl pavisam nesen nievājoši izteicās par meliorācijas nozīmi un lomu Latvijā, neuzskatot to par nepieciešamu.
Statistikas dati rāda, ka starpkaru periodā Latvijā ar roku darbu izrakti 14,4 tūkstoši kilometru grāvju un upju, izrokot 30,6 miljonus kubikmetru zemes. Ne jau veltīgi viss šis smagais darbs tika veikts, bet gan tāpēc, ka ieguvumi to atsvēra, tas bija pūļu vērts. Tā ir atbilde arī tiem mūsdienu "pārlieku zaļajiem", kas upju tīrīšanu un grāvju rakšanu sauc par dabas postīšanu.
Savukārt pirmie ekskavatori Latvijā parādījās tikai 20. gs. 30. gados, tie tika ievesti no Amerikas, darbojās uz tvaika katliem, un pirmie lielie darbi, kas ar to palīdzību tika veikti, bija Lubānas zemienes nosusināšana, kas ietvēra arī Aiviekstes gultnes rakšanu un padziļināšanu. Tolaik citu alternatīvu nebija, bet viss iecerētais tika paveikts.
Lasīt tēmas turpinājumu Mūsdienu meliorācijas sistēmas pamatu būvēšanas laiks noteica tās īpatnības
Foto:images.google.lv
Mūsdienu meliorācijas sistēmas pamatu būvēšanas laiks noteica tās īpatnības