Laicīgi sastādīts testaments palīdzēs novērst problēmas nākotnē
Dažādu iemeslu, galvenokārt, dokumentu trūkuma dēļ mūsdienās nereti rodas neskaidrības ar mantojuma lietām. Nereti rodas problēmas mantinieku nezināšanas, alkatības, savstarpējās neuzticēšanās un pat naidīguma dēļ. Ir bijuši arī gadījumi, kad cerētā lielā ieguvuma vietā mantinieks ir ticis ne tikai pie mantojuma, bet arī pie daudz lielākiem parādiem.
Turklāt svarīgi zināt, ka mantojumu var pieņemt tikai kopumā, nevis paņemt tikai, piemēram, tā vērtīgāko daļu. Tādēļ speciālisti iesaka pirms mantojuma pieņemšanas noskaidrot tā pilnu sastāvu un rūpīgi izvērtēt, vai pieteikties uz tā saņemšanu, jeb tomēr atraidīt. Tas pats, gan ar atsevišķām niansēm, attiecas arī uz dažādiem dāvinājumiem. Tāpat būtu ieteicams noskaidrot izmaksas, ar kādām būs jārēķinās, lai varētu iegūt cerēto mantojumu un kļūt par tā pilntiesīgu īpašnieku.
Mantošanas process nereti izvēršas kā ekskursija pa alu labirintiem
Mantojuma kārtošana ir liels un laikietilpīgs process, kuru regulē virkne normatīvo aktu. Mantošanas procesā ir ārkārtīgi svarīgi laicīgi un precīzi izpildīt likuma un zvērināta notāra prasības, pretējā gadījumā pastāv liels risks mantojumu zaudēt. Eksistē trīs mantošanas veidi – mantot var pēc testamenta, līguma vai likuma, turklāt katram mantošanas veidam piemīt savas īpatnības. Mantojuma tiesības regulē Civillikuma Mantojuma tiesību daļa.
Atbilstoši Civillikuma 389.panta otrajai un trešajai daļai mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā. Līgumiskajai mantojuma tiesībai ir priekšroka pret testamentāro, un kā pirmajai, tā otrajai ir priekšroka pret likumisko; tajā pašā laikā visi trīs mantojuma tiesību veidi var pastāvēt kopīgi. Tajā pašā laikā Latvijā tieši likumiskā mantošana ir visizplatītākais mantošanas veids. Pārsvarā tas notiek tāpēc, ka cilvēki izvairās domāt par neizbēgamo un tā sekām, cenšoties atlikt domas par testamenta sastādīšanu arvien tālāk – gan jau paspēsim... Tomēr gadījumos, kad mantojuma atstājējs dzīves laikā nav slēdzis mantojuma līgumu vai arī nav taisījis testamentu, tad pēc viņa nāves mantošana notiek pēc likuma (Civillikuma Otrās daļas "Mantojuma tiesības", otrā nodaļa "Likumiskā mantošana").
Taču jāņem vērā, ka pēc likuma var mantot tikai konkrēts personu loks, proti, laulātie, radinieki un adoptētie. Testamenta vai mantojuma līguma sastādīšana dzīves laikā dod iespēju novēlēt savu mantu personām, kas ir ārpus likumiskās mantošanas loka, kā arī konkrēti noteikt novēlamās mantas daļas.
Laicīgi sastādīti un korekti testamenti dzēš strīdus iedīglī
Lai nodrošinātos pret iespējamām jukām, strīdiem u.c. problēmām mantojuma atstājēja pēkšņas nāves gadījumā, vislabāk ir laicīgi parūpēties par juridiski korektiem dokumentiem – testamentiem, kuros mantojuma atstājējs konkrēti norāda, kas un cik daudz mantas mantos.
Testamentārās mantošanas gadījumā jāievēro, ka testators var brīvi rīkoties ar savu mantu, ievērojot ierobežojumus attiecībā uz neatņemamās daļas tiesīgajiem un viņu neatņemamo daļu. Tas ir būtiski, lai testaments būtu korekts un nerastos iespējami strīdi. Neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie radinieki (bērni, mazbērni), bet, ja lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, nav, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie (vecāki, vecvecāki). Šīs nianses nosaka Civillikuma 422.-423.pants.
Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā. Ja kāds neatņemamās daļas tiesīgais testamentā palicis neievērots vai bez likumiska iemesla atstumts no mantojuma, viņam ir tiesība prasīt, lai nodala viņa neatņemamo daļu, vai arī, ja viņam novēlēts mazāk par šo daļu, lai to papildina. Citādā ziņā testaments patur savu spēku. Turklāt ir iespējama atstumšana no mantojuma, ko regulē Civillikuma 427.-431.pants.
Testamenti iedalās publiskos un privātos
Publiskus testamentus taisa pie notāra vai bāriņtiesā, tas taisāms testatora personīgā klātbūtnē. Par publiska testamenta īstumu izteikt šaubas nevar, var strīdēties par tā viltojumu.
Privāts testaments taisāms rakstiski, mantojuma atstājējam pašrocīgi uzrakstot visu tekstu un parakstoties. Labojumi tekstā neatņem tam spēku, bet jāpierāda, ka tos izdarījis pats testators vai ka tie izdarīti pēc viņa gribas. Tam jābūt skaidri pabeigtam, citādā gadījumā tas nav spēkā.
Privātus testamentus var nodot glabāšanā notāram vai bāriņtiesai. Šādā gadījumā privātam testamentam ir publiska testamenta spēks, ja testamentu iesniedzis pats testators slēgtā aploksnē, paziņojot, ka tā ir viņa pēdējā griba. Tādā gadījumā aploksne jāapzīmogo ar iestādes zīmogu, uz tās jāparakstās iesniedzējam un pieņēmējam, par pieņemšanu glabāšanā jāsastāda akts, kurā apliecināts iepriekš minēto noteikumu ievērošana un jāapraksta aploksne.
(turpinājums sekos)