Pilnvērtīgai dzīvei bez barjerām nepieciešama arī sabiedrības sapratne

Lai cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem vides pieejamības līmeni padarītu maksimāli augstu, nepietiek ar viņu mājokļu un atsevišķu iestāžu pārbūvēšanu pēc bezbarjeru būvniecības noteikumiem. Tā kā mūsdienās vairums cilvēku dzīvo pilsētās, daudz ko nosaka arī pilsētvides pielāgošana. Un šajā jautājumā darāmā vēl daudz, it sevišķi tāpēc, ka sabiedrības izpratne par vides pieejamības nodrošināšanas nepieciešamību ikvienam cilvēkam vēl nav cerētajā līmenī.

Vide spēj cilvēku invaliditāti gan padziļināt, gan samazināt
Jebkura vide, kurā dzīvo cilvēki ar invaliditāti, atkarībā no tās pieejamības spēj gan atvieglot cilvēku dzīvi, gan radīt papildu grūtības. Ja šādiem cilvēkiem ir pieejama bezbarjeru vide, viņi savu invaliditāti tik ļoti neizjūt. Taču šādas vides radīšana Latvijā vēl ir tikai sākuma stadijā. To var arī saprast – no nekā nekas nerodas, un tam vajadzīgs gan laiks, gan apkārt dzīvojošo cilvēku sapratne, gan – visai bieži – arī diezgan ievērojami finanšu līdzekļi.
Tomēr pamazām lietas attīstās pareizajā virzienā. Bezbarjeru būvniecību un tās izmantošanas nepieciešamību regulē būvnormatīvi, piemēram, LBN 208-15, LBN 211-15, kas paredz dažādu bezbarjeru elementu izmantošanu attiecīgās būvēs. Tiesa, tā ir runga ar diviem galiem – nereti būvnieki skrupulozi balstās uz šiem normatīviem un nedara neko, kas tajos nav paredzēts. Turklāt šie būvnormatīvi jau ir no 2001. gada, kas nozīmē, ka visām jaunākām ēkām jau būtu jābūt aprīkotām ar vides pieejamības risinājumiem. Tomēr īstenībā tā gluži nav, lai gan vismaz pēdējo 5 gadu laikā situācija sāk jūtami uzlaboties, jo būvnieki vairs neatļaujas prasības ignorēt vai padarīt par tīru formalitāti.

Rietumeiropā bezbarjeru vides ierīkošanu skata pēc būtības
Skandināvijā un Rietumeiropā, atšķirībā no Latvijas un Austrumeiropas vispār, vides pieejamības nodrošināšanu uzskata par pašsaprotamu lietu, tādēļ arhitekti un būvnieki, projektējot un būvējot, ņem to vērā un visus šādus risinājumus būvē pēc vajadzības, nevis tādēļ, ka to nosaka normatīvi. Tā ir liela atšķirība, jo normatīvi tikai nosaka, ko un kā projektēt un būvēt, ko nepieciešams uzstādīt, bet pie mums daudzi tos ievēro vien formāli vai neievēro nemaz (īpaši izplatīts tas bija agrāk). Tādēļ pie mums nereti gadās, kad formāli normatīvs it kā ir ievērots, nepieciešamās ierīces uzstādītas, bet normatīvos norādītie plānošanas parametri nav ņemti vērā, un līdz ar to šāda telpa (piemēram, tualete) praktiski nav izmantojama.
Domājot par normatīvu ievērošanu, mēs bieži aizmirstam par lietotājiem, proti, cik ērti un funkcionāli konkrētais elements būs izmantojams, vai neradīsies kādi sarežģījumi. Pamatus par vides pieejamības nodrošināšanu jau esam apguvuši, taču ar izpratni par dažādu it kā sīkumu izmantošanu vēl tik labi neiet. Iespējams, pie vainas ir tas, ka mums vienkārši trūkst cilvēciskās izpratnes, jo pieredzes bagātu arhitektu un celtnieku arī Latvijā mums ir gana daudz.

Pamazām veidojas arī sapratne ar sabiedrību
Kā uzskata invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” pārstāvji, Latvijā šobrīd ir gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri, bet kopumā būtu nepieciešams uzlabot gan arhitektu, gan būvnieku atbildību, ieviešot arī kontroles un sankciju mehānismu. Kā spilgts negatīvais piemērs tiek minēta Latvijas Mākslas akadēmijas 2. korpusa būves pieejamība, kur, viņuprāt, arhitekts jau apzināti nav veidojis normālus vides pieejamības risinājumus, „bet viņam par to nav nekas – viņš ir uzcēlis, viņš ir novadījis, viņš ir aizmirsis un viņš ir aizgājis”. Tāpat viņi uzskata, ka Latvijā pārāk maz tiek veidotas evakuācijas iespējas, kas būtu pieejamas arī cilvēkiem ar invaliditāti.
Jāņem vērā arī tas, ka cilvēkiem mēdz būt dažādi traucējumi – kustību, redzes, dzirdes, kas dažkārt piemirstas. Tādēļ ir izstrādāti ieteikumi ar galvenajiem elementiem, kam noteikti būtu jābūt, veidojot universāla dizaina jeb bezbarjeru vidi. Proti, tās ir lietas, kas jāņem vērā plānojot, veidojot, būvējot, ceļot:
1. Ērta iekļūšana ēkā kā tādā.
2. Pietiekama daudzuma un skaidras norādes.
3. Informācijas pieejamība divos sensoros veidos – audiāli un vizuāli.
4. Autostāvvieta (pēc iespējas tuvāk – speciālās invalīdu stāvvietas).
5. Pietiekami plati gaiteņi un citas ejas pašā ēkā.
6. Viegli pieejamas, ērtas un funkcionālas labierīcības.
7. Pozitīva attieksme – ārkārtīgi svarīga lieta.
Tieši attieksmes, sapratnes jomā mūsu sabiedrībā vēl daudz kas darāms, lai gan ir arī daudz pozitīvu piemēru. Viens no šādiem piemēriem ir lielveikalu kultūra – lielveikali ir pieejami cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Lielveikali ir sapratuši, ka visi, tostarp cilvēki ar invaliditāti, var būt klienti un ienākumu nesēji. No citiem pozitīviem piemēriem, kur ir kārtīgi padomāts par bezbarjeru vides veidošanu, var minēt Rīgas Biržu, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Motormuzeju, LU Dabaszinātņu fakultāti; ārpus Rīgas – Marka Rotko centru, Siguldas pilsdrupas, Rundāles pili, Daugavpils Universitāti, un ir arī daudzi citi ļoti labi piemēri dažāda tipa ēkās un vietās. Tas pierāda, ka to visu ierīkot nav nemaz tik sarežģīti (ja neskaita atsevišķas vecas ēkas, Vecrīgu, bet tie ir atsevišķi gadījumi), nepieciešama tikai sapratne.

Materiāls sagatavots sadarbībā ar SIA „SB un Partneri” un apvienību „Apeirons”.

Turpinājums sekos...

 

Līdzīgi raksti


No mūsu facebook


 


No mūsu twittera


 

Re: Parunāsim par NĪ cenu prognozēm.. https://t.co/eualZO2UQM
About 4 hours ago
Re: Gaiss-gaiss siltumsūknis https://t.co/5SZgXMrWoX
About 5 hours ago
Re: Gaiss-gaiss siltumsūknis https://t.co/Lt17niVjrQ
About 10 hours ago


 

Http://www.Rezervesdalas24.LV

Aktuāla tēma

More Articles

 

Mēneša cilvēks

More Articles

Profesionāļu padomi

More Articles

 

Komercinformācija

More Articles

ADAM Decolight 18 darbības gados ir kļuvis par Baltijas valstu tirgus līderi, un mēs aizvien paplašinām savas darbības ģeogrāfiskās robežas. Mēs sākām...
Top.LV
eXTReMe Tracker