Arhitektūra ir saistīta ar savu laiku un arī valsts politiku

Pavisam nesen, 2018. gada 13. februārī, Arhitektu namā tika prezentēta grāmata par izcilo latviešu arhitektu Juri Monvīdu Skalbergu – "Divkāršais kūlenis.

Modernisms – postmodernisms”. Tās autors ir cits Latvijā labi pazīstams arhitekts – Dr. arch. Jānis LEJNIEKS, žurnāla „Latvijas Architektūra” galvenais redaktors, Latvijas arhitektūras muzeja direktors – dibinātājs (1995.g.). Viņš savulaik ir izstrādājis virkni pilsētu plānojumu un dzīvojamo ēku projektu, veicis vēsturisko celtņu izpētes, kā arī sarakstījis daudz citu grāmatu par Latvijas arhitektūras un tās vēstures jautājumiem. Šoreiz aicinājām viņu vairāk pastāstīt arī par sevi pašu, par savu dzīves ceļu, kas nesaraujami saistīts ar arhitektūru, kā arī situāciju arhitektūras jomā Latvijā mūsdienās.

No kuras Latvijas puses nākat, kur pagāja jūsu bērnība? Ar ko tā saistās, varbūt ir palikušas kādas spilgtas atmiņas?

Esmu dzimis Rīgā, jau ceturtajā paaudzē esmu rīdzinieks. Bērnību pavadīju rajonā pie Matīsa tirgus un Bērnu pasaules. Ar to lielā mērā saistās arī mani bērnības iespaidi – kad biju maziņš, tika uzbūvēta Bērnu pasaule, un tā bija mana pirmā saskarsme ar arhitektūru un eskalatoru, kas sākumā tur darbojās, bet vēlāk tika demontēts. Mācījos 6. vidusskolā pie Ziedoņdārza, kas tolaik arī bija nesen uzbūvēta, Staļina laika skola. Bet netālu esošajai Sarkanā Krusta slimnīcai blakus bija bērnu poliklīnika, Aleksandra Klinklāva darināta, ļoti laba Ulmaņa laika medicīnas iestāde. To es tā kā vēl atceros, jo pats dzīvoju parastā īres namā, kas ne ar ko neizcēlās. Tolaik, protams, nezināju, kā ēkas būvē, bet bērna līmenī interese bija – laba, slikta, iespaidīga ēka utt. Savukārt izbraucieni pie onkuļa uz laukiem no bērnības nekādas ievērības cienīgas atmiņas nav atstājuši, laikam neesmu lauku cilvēks.

Kā paskrēja skolas un studiju gadi? Kādas bija tolaik valdošās intereses un dzīves prioritātes?

Skolas laikā es jau diezgan ātri sāku interesēties par fotogrāfiju, un par to paldies Vandai Poļakovai, foto skolotājai Rīgas Jaunajā tehniķu stacijā. Viņa ielika profesionālus pamatus, un bija radusies doma kaut kādā veidā kļūt par fotogrāfu, bet tolaik nebija iespējams iegūt augstāko izglītību fotogrāfijā, līdz ar to tad tas nebija prestiži – profesija bez augstākās izglītības. Man pat grūti pateikt, kāpēc es tolaik iestājos arhitektos, varbūt tāpēc, ka man patika zīmēt, gleznot – iespējams, ka tas uz to pavedināja. Bet iestājos Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā, ko absolvējuši praktiski visi, kas studēja arhitektūru no 20. gs. 50. gadiem līdz pat 80. gadu beigām, jo Arhitektūras fakultāte kā atsevišķa struktūrvienība tolaik vēl nebija atjaunota.

Varbūt ir bijuši kādi spilgti piedzīvojumi, vai kādas citas atmiņā paliekošas un sirdij tuvas aktivitātes, kas saistītas ar šo dzīves periodu?

Tas bija patiešām jauks laiks. Arhitektūras nodaļa tolaik atradās Vecrīgā, Krāmu ielā, tā bija kā neliels namiņš blakus galvenajam namam Kaļķu ielā, kā sava republika, un arī tas bija ļoti simpātiski. Tad parādījās arī pirmās iespējas aizbraukt uz ārzemēm, bija prakse Polijā dažus mēnešus 1972. gadā. Lai arī tā bija „tikai” Austrumeiropa, bet tomēr tā bija cita atmosfēra, cita arhitektūra, citi cilvēki, tāpēc tas bija ļoti interesanti un visai noderīgi. Man bija forši kursabiedri, tostarp arī no šodien pazīstamajiem arhitektiem – Andris Kronbergs, Zaiga Gaile, Pēteris Venckovičs un citi.

Studēju 6 gadus, beidzu 1975. gadā, bet jau studiju laikā pēc Vaidelota Apsīša uzaicinājuma biju sācis strādāt Meinarda Medinska vadītajā institūta Latgiprogorstroj Pilsētplānošanas darbnīcā. Tur es arī iepazinos ar citiem nozīmīgiem pilsētplānotājiem, tādiem kā Ēvalds Fogelis, Ivars Millers.

Kurp virzījās tālākais dzīves ceļš, un cik daudz līkloču tas metis, kad kļuvāt par arhitektu? Kādi ir Jūsu ievērojamākie darbi un ieguldījumi?

Pēc augstskolas beigšanas es nonācu pie Gunāra Melberga, Rīgas pilsētas ģenerālplāna autora un ilggadēja vadītāja, un strādāju pie Rīgas plānošanas, bet pēc tam, kad es kļuvu par projekta galveno arhitektu, pie Jūrmalas, pie Latvijas mazpilsētām, pie zvejnieku ciematiem, pie visa, ko tolaik vajadzēja plānot. Tas bija interesants darbs, jo tolaik pilsētu plāni un plānošana bija slepena informācija, un pieeja tai visai informācijai bija tikai zināmam „izredzēto” lokam, kas nodarbojās ar plānošanu, un pasūtītājiem – pilsētu vadībai. Padomju laika īpatnības, tā sakot.

Esmu arī uzprojektējis dažas ēkas, bet tas nebija mans pamatdarbs. Varētu atzīmēt vēl piedalīšanos konkursā par Valmieras Brāļu kapiem, kur es piedalījos kopā ar arhitektiem Fogeli, Rutki un Vītolu un tēlniekiem Rapām. Bet pārsvarā galvenie darbi tomēr ir saistīti ar plānojuma projektiem, un tur jau ir veselas komandas darbs, arī kopā ar inženieriem, līdz ar to katra atsevišķa autora ieguldījums nav tik izteikts. Turklāt pilsētu plāni netiek realizēti, tā sakot, „līdz kliņķim” jeb par 100%.

Kad beidzās padomju laiki, visas vecās institūcijas tika likvidētas, sadalījās par privātiem kantoriem, un, tā kā jau pirms tam biju pētījis un šo to rakstījis par Latvijas arhitektūras vēsturi, tad mani uzaicināja strādāt uz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Tajā laikā dibinājām arī Latvijas Arhitektūras muzeju, jo jau 80. gadu beigās biju pabijis Somijā un citur ārzemēs, un, atšķirībā no citām zemēm, mums tāda arhitektūrai veltīta muzeja tolaik nebija. Inspekcijas vadītājs Juris Dambis piekrita šai domai, un tad ar kultūras ministra Jāņa Dripes pavēli 1995. gadā arī tika nodibināts Latvijas Arhitektūras muzejs, kas joprojām darbojas „Trijos brāļos”, Vecrīgā.

Kādi ir žurnāla „Latvijas Architektūra” mērķi un uzdevumi? Ar ko vēl nodarbojaties? Pēdējā laikā esat izdevis vairākas grāmatas par arhitektūras vēsturi un citiem arhitektiem – kādi ir šo darbu mērķi?

Jau no 1938. līdz 1940. gadam Latvijā iznāca žurnāls „Latvijas Architektūra”. 90. gadu vidū neviena arhitektūrai veltīta žurnāla nebija, un nolēmām tādu izveidot. Žurnāls tika atjaunots ar veco nosaukumu (par kuru gan savulaik bija daži strīdi vecās rakstības dēļ) 1996. gadā un tiek izdots līdz pat šim brīdim, kad ar to nodarbojas izdevniecība „Lilita”. Žurnāla galvenie mērķi un uzdevumi ir iepazīstināt plašāku publiku ar to, kas ticis uzbūvēts, tiek projektēts pēdējā laikā, gan arī ar to, kas kādreiz bijis un tagad gan ir, gan nav saglabājies – vēstures sadaļā. Tāpat ir pieejama arī noderīgākā ārzemju informācija, gan arī sadaļa profesionāļiem – arhitektiem, būvniekiem un visiem, kas ar to saistīts.

Kādu redzat Latvijas šībrīža situāciju arhitektūras jomā? Kādas ir dominances, pozitīvās un negatīvās iezīmes. Kur slēpjas Latvijas arhitektūras nozares lielākās problēmas, un kā situāciju uzlabot?

Arhitektūra mūsdienās ir ļoti saistīta ar valsts politiski – ekonomisko situāciju. Arhitekts nevar savu darbu kā gleznotājs uzgleznot un nolikt pie sienas, vai kā komponists sacerēt darbu un ielikt notis atvilktnē, cerot, ka pēc gadiem varbūt kāds atradīs un atskaņos, un uzskatīs to par ģeniālu skaņdarbu. Arhitekts ir cieši saistīts ar pasūtītāju, viņa vēlmēm un iespējām, tādēļ daudzi projekti savulaik krīzes dēļ ir palikuši plauktā.

Tāpat, esot Eiropas Savienībā, ir būtiski pieaugusi konkurence, eksistē publiskais iepirkums un daudz citu regulu, kas nosaka to, ka pie mums valstī ienāk aizvien vairāk ārzemju projektētāju. Tas liek pacelt latiņu augstāk un tāpat sekot līdzi visām jaunākajām tehnoloģijām, kuras ir pieejamas un tiek ikdienā lietotas. Es negribētu izcelt kādu vienu īpašu problēmu. Tāpat arhitekti ir nesaraujami saistīti ar būvniekiem, bieži vien ir viena iepirkuma sastāvdaļa. Pasūtītājs jau pašā sākumā izvēlas komandu, kurā arhitekti jau ir kopā ar būvniekiem, un tam ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Arhitekti dzīvo līdzi laikam, un tiem, kas to nespēj, ir vienkārši jāiet pensijā.

Kā mīlat pavadīt brīvo laiku, kādai atpūtai dodat priekšroku? Kas sniedz visvairāk prieka un gandarījuma dzīvē?

Man ir ļoti simpātiska kundze Irēna, ir dēls, arī arhitekts, kam ir savs birojs, pats arī vismaz kā komentētājs sekoju visam līdzi, lai būtu lietas kursā. Brīvo laiku vislabāk mīlu pavadīt vasarnīcā pie jūras, vienkārši pastaigāties pa mežu un jūras malu, vai arī pasēdēt kopā ar labiem draugiem un apspriest dažādas interesējošas lietas. Tāpat pie mana hobija varētu pieskaitīt grāmatu rakstīšanu, ar ko nodarbojos jau labu laiku, esmu sarakstījis grāmatas par arhitektūras vēsturi un citiem arhitektiem – Modri Ģelzi, Andri Kronbergu, Martu Staņu, un  nesen tika izdota arī jaunākā, par Juri Monvīdu Skalbergu. Grāmatās galvenais uzsvars tiek likts uz faktiem, cenšos būt maksimāli objektīvs.

Paldies par sarunu!

 

Joomla SEF URLs by Artio




Notikumu kalendārs


Pir Ot Tr Cet Pie Se Sv
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30

No mūsu facebook


 


No mūsu twittera


 

Re: Vecās elektroinstalācijas un sadales nomaiņa https://t.co/tKdUPMABhe
Svētdiena, 23 Septembris 2018 12:24
Re: granulu iegāde 2018 https://t.co/RK9CjcPnIe
Svētdiena, 23 Septembris 2018 10:43
Re: Vecās elektroinstalācijas un sadales nomaiņa https://t.co/IwyahrYcHL
Sestdiena, 22 Septembris 2018 21:07

There is no friend in list



 

Http://www.Rezervesdalas24.LV

Notikumu kalendārs

Pir Ot Tr Cet Pie Se Sv
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30

Aktuāla tēma

More Articles

Mēneša cilvēks

More Articles

Foto

More Articles

Komercinformācija

More Articles

Profesionāļu padomi

Jaunākais no madeinbaltic.com