Optimists, kurš būvē ceļus, mīl nirt jūras dzelmē un palīdzēt citiem

 

Jau 11 gadus ceļu būvniecības nozarē darbojas SIA „Ribetons ceļi” valdes priekšsēdētājs Gatis Līcis. Pēc dažādiem piedzīvojumiem bagātajiem jaunības gadiem tagadējais darbs Gatim sniedz to, pēc kā viņš vienmēr ir tiecies – gan finansiālu stabilitāti, gan reizē plašu darba lauku, kur realizēt sevi un apmierināt savas ambīcijas. Taču īstenībā viņa interešu loks ir daudz plašāks, un tajā ietilpst arī citas aizraušanās – sākot ar sabiedrisko darbu un beidzot ar makšķerēšanu un zemūdens peldēšanu pasaules jūrās.

No kurienes nākat, un kāda bija Jūsu bērnība? Kur to pavadījāt, un ar ko saistās spilgtākās bērnības atmiņas?

Esmu dzimis un visu mūžu dzīvojis Rīgā. Bērnība pagājusi, kā lauku ļaudis saka, “uz akmeņiem”. Visa jaunība pagājusi mikrorajonos. Pirmie dzīves gadi pavadīti Juglā, ap 3 gadu vecumu pārvācāmies uz “Maskačku” pie paša tirgus. Tajā laikā tas bija brīnišķīgs rajons – apkārt viena inteliģence, sabiedrības krējums. Bet tīņa gados kopā ar ģimeni pārvācāmies uz Ziepniekkalnu. 

Bērnība skolas laikā nebija viegla, galvenokārt saspringtā grafika dēļ. No rīta gāju uz skolu (7.vidusskolu, tagad Natālijas Draudziņas ģimnāzija), pēc tam uz mūzikas skolu (Jāzepa Mediņa mūzikas skolu), bet vakarā vēl uz treniņu, jo trenējos modernajā pieccīņā. Vakarā pārnācu vēlu un noguris. Nekāda lielā izklaide nebija, jo māte nekad nelaida ārā spēlēties ar kaimiņu puikām. Vienīgi brīvdienās varēja uz stundiņu kaut kur izmukt.

Kad iestājās tīņa gadi un māte vairs nevarēja ar spēku uzspiest savas vēlmes, tad “norāvos no ķēdes”. Visu pametu un sāku dauzīties. Ne vairs mācījos, ne trenējos – tikai izklaidējos un “tusēju” ne tajās labākajās sabiedrībās. Tie bija visai vētraini gadi. Tad tika darītas daudzas lietas, ar kurām es tagad nelepojos.

Kādas bija Jūsu jaunības laiku intereses, kādu izglītību ieguvāt? Varbūt jau vidusskolā plānojāt dzīvi uz priekšu un droši zinājāt, par ko kļūsiet? 

Ļoti labs jautājums. Kā jau teicu – jaunībā daudz nodarbojos ar sportu, bet tīņa gados viss tika pamests. Es aizgāju no skolas, pat nepabeidzot pamatskolu. Kad gāju skolā, mēs ar draugiem paralēli braukājām uz Baltkrieviju pēc desām. Ar vilcienu aizbrauc, sapērcies pilnas somas un brauc atpakaļ. Tirgū pārdod un labi nopelni. Pelnījām ļoti labi. Un, ejot uz skolu, zuda jebkāda motivācija mācīties – esmu taču tik gudrs! Kādēļ vēl mācīties, ja man naudas kabatā vairāk nekā visai klasei kopā! Tā arī viss aizgāja novārtā…

Līdz ar to es tā arī pamatskolu nepabeidzu. Tikai 26 gados aizgāju atkal uz skolu un 27 gadu vecumā saņēmu pamatskolas diplomu. Pēc tam vajadzēja vēl 7 gadus, lai iestātos vidusskolā. Un vidusskolu es pabeidzu 37 gadu vecumā.

Es nekautrējos no šī savas dzīves fakta, gluži otrādi – es lepojos, ka “neierāvu asti kājstarpē”, bet gāju uz skolu, sēdēju kopā ar daudz jaunākiem cilvēkiem un pabeidzu to. Un tajā vecumā tas bija daudz interesantāk – vēsture, matemātika, fizika – tik daudzas interesantas lietas, kas bērnībā riebās.

Tagad esmu iestājies juridiskajā koledžā, jo mani patiesi aizrauj un interesē šī joma. Man, līdzīgi kā daudziem vīriešiem, patīk cīņa, bet katrs izvēlas savu cīņas lauku. Viens izvēlas boksa ringu, otrs stacijas tuneli, cits cīnās mājās ar sievu vai kaimiņiem, bet es izvēlos cīnīties tiesas zālē. 

Kā veidojās Jūsu darba pieredze? Cik daudz pūļu tika ieguldīts mērķu sasniegšanā, un kas sekmēja Jūsu nonākšanu savā pašreizējā darbības sfērā? Cik ilgu laiku jau tajā darbojaties?

Savā nozarē darbojos vienpadsmito gadu. Kā nonācu? Ļoti vienkārši – man apnika iepriekšējais darbs. Pret mani tur labi izturējās – sūdzēties nevaru, arī maksāja labi, bet… man vajadzēja telpu. Man vajadzēja plašāku darba lauku, kur realizēt sevi un apmierināt savas ambīcijas. Kā jau minēju – kad atvēru savu uzņēmumu, man vēl bija pamatskolas izglītība. Es neesmu šauras jomas speciālists, bet esmu uzņēmuma vadītājs. Un vadītājam vismaz pamatos jāpārzina daudzas jomas. Man nav pilnībā jāpārvalda visas ceļu būves nianses, bet man jāvada speciālisti. Kā arī jāzina nedaudz no grāmatvedības,  mārketinga, finansēm utt. Vadītājs ir menedžeris, kurš vada cilvēkus un procesus. Viņam jāpārredz viss spēles laukums, kurā piedalās dažādu jomu speciālisti. 

Tieši tā es arī uzsāku – sapazinos ar čaļiem, kuri bija savas jomas speciālisti, bet kā menedžeri viņi neuzrādīja augstus rezultātus. Izveidojām uzņēmumu un sākām strādāt. Sākotnējais ceļš gan bija bedrains, pirmais uzņēmums bankrotēja. Lielā mērā tāpēc, ka man kā menedžerim bija sliktas juridiskās zināšanas – biju saslēdzis diezgan paviršus līgumus, vairāk paļāvos uz cilvēku godaprātu. Daži to izmantoja. Un krīzes gados, kad sākās problēmas, aizgājām uz bankrotu kā daudzi... 

Vienu es gan varu droši teikt – uzņēmums netika izsaimniekots, jo tad, kad bankrotējām, kreditoru summa bija mazāka par debitoru summu. Diemžēl daži debitori bankrotēja, daži apzināti nemaksāja... Tā bija laba pieredze, kas daudz ko iemācīja. Uzsākot biznesu, pūles bija jāpieliek milzīgas. Mans grafiks pāris gadus bija visai smags. No rīta celies, brauc, savāc darbiniekus, tad izvadā viņus pa objektiem. Pa dienu strādā par sagādnieku. Vēlāk brauc pie klientiem un uzmēri objektus. Vakarā atkal savāc cilvēkus un aizved uz mājām. Bet finišā sēdies pie datora, sāc „kārtot papīrus” un gatavot jaunus piedāvājumus. Tas bija grūti. Ļoti grūti. Bet savādāk laikam nevar – ja gribi kaut ko sasniegt, tad tikai caur grūtībām.

Kāds bija Jūsu vadītās firmas izaugsmes ceļš? Kā tā izveidojās, ar ko sākāt, un ko piedāvājat šodien? Kādi ir nākotnes plāni? 

Mēs esam maza firma. Ceļu būves jomā pat ļoti maza. Bet tas ir izveidojies tādēļ, ka mēs sev esam nosprauduši konkrētas prioritātes. Apgrozījumu var mierīgi palielināt. Vismaz trīs, pat piecas reizes. Jautājums tikai – kāds ir mērķis. Mēs nestrādājam ar lielajiem uzņēmumiem, kas parasti piedāvā strādāt “par velti”. Tu vari uztaisīt lielu apgrozījumu, bet kāda jēga no tā, ja ne tu, ne tavi darbinieki neko nenopelna? Tas mums nav galvenais. Mēs tomēr strādājam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai strādātu.

Pirms 11 gadiem sākām strādāt ar privātajiem klientiem. Pirmie darbi bija privāto māju teritoriju labiekārtošana. Nebija viegli. Katrs klients sevi uzskata par speciālistu un mīl pamācīt, kā man jābūvē un jāvada darbi.  Un tad man kā psihologam jālavierē starp klienta patmīlību un būvnormatīviem un jāatrod “zelta vidusceļš”. 

Taču tā bija mazākā problēma. Mums bija savi principi – strādājam tikai ar kvalitatīviem materiāliem, ievērojot tehnoloģisko procesu un uzstādītos mērķus. Attiecīgi mūsu prece bija kvalitatīva, tātad tā nevarēja būt lētākā. Bet bija uzņēmēji, kas izmantoja citu taktiku – melus. Bieži varēja novērot, ka, ieejot klienta uzticībā, tā tika izmantota. Tika izmantoti sliktāki materiāli vai būvēts neatbilstoši tehnoloģijai, par termiņu ievērošanu pat nerunājot. Mēs tā nevarējām.

Tāpēc lēnām pārgājām uz valsts objektiem, kur ir stingri noteikumi, prasības un nav tādu iespēju “haltūrēt”. Un, ņemot vērā, ka mēs strādājam kvalitatīvi, mums nav jābaidās no būvuzraugiem. Dotajā brīdī mūsu klienti praktiski ir tikai valsts un pašvaldības iestādes. Būvējam veloceliņus, trotuārus, stāvlaukumus, labiekārtojam bērnudārzu un skolu teritorijas. Arī termiņus mēs NEKAD nekavējam. Mums nav neviena nokavēta termiņa. Varbūt ar to arī mēs esam labāki par vairumu – kvalitāte un uzņemto saistību precīza pildīšana.

Nākotnē domājam, saglabājot mūsu principus, lēnām attīstīt savu biznesu. Jau tagad mēs piedāvājam ne tikai ceļu būvniecību, bet arī daļēju ceļu uzturēšanu. Tāpēc nākotnē varētu vairāk pievērsties arī šim novirzienam.

Kā vērtējat pašreizējo stāvokli ceļu būvniecības nozarē Latvijā? 

Es esmu optimists. Cenšos priecāties par to, kas man ir, nevis bēdāties par to, kas man nav. Līdz pusei piepildītu glāzi es redzu kā līdz pusei pilnu. Arī mūsu nozarē es redzu vairāk plusus nekā mīnusus. Piemēram, ceļu būves konkursos, manuprāt, nevar novērot tādu dempingu kā vispārējās būvniecības objektos. Manuprāt, ceļu būves uzņēmumu vidū ir ļoti veselīga konkurence. Es neesmu redzējis, ka kāds uzvarētu konkursos zem pašizmaksas. Biežāk uzvar tas, kurš uzlicis mazāku peļņu – kurš gatavs šo objektu uztaisīt lētāk, bet noteikti ne par velti. Man ir draugs, kurš  vada vispārējās būvniecības uzņēmumu – viņš man visādus brīnumus stāsta. Tur laikam ir lielāka konkurence. 

Visai paradoksāli – kaut gan ceļi sabrūk ātrāk, nekā tie tiek saremontēti, jo budžets ir gaužām mazs, ceļu būvniecības nozare, manuprāt, ir visai veselīga. Bet jāiztiek ar to, kas ir. Ja mums no gaisa pēkšņi nokristu desmitreiz lielāks budžets, tad mēs nemaz nevarētu to apgūt. 

Protams, pašreiz visa ceļu būves kapacitāte nav izsmelta, jo aizvien ļoti maz tiek izmantots Eiropas finansējums. Lūk  šī, manuprāt, tiešām ir problēma. Neskatoties uz to, ka ES mums ir piešķīrusi finansējumu, joprojām projektu ir ļoti maz. Un tikai tāpēc, ka ierēdņi nav izdarījuši savu darbu un sagatavojuši programmas. Es to jau sauktu par noziedzīgu nodarījumu attiecībā pret valsts iedzīvotājiem. Nauda ir, bet tā netiek paņemta! Absurds!

Kā mīlat pavadīt atpūtas brīžus? Varbūt ir kādas aizraušanās, hobiji?

Man ir dažas aizraušanās. Viena no tām ir jauna – daivings. Man ir ļoti iepaticies nirt. Es braukāju apkārt pa pasauli kopā ar pieredzējušiem daiveriem un izbaudu zemūdens pasauli. Gan visā Baltijā turpu šurpu, gan uz siltajām zemēm. Tas ir forši. Fantastiska sajūta. 

Man patīk arī makšķerēt. Bet vairāk tieši ziemā. Latvijā vasarā es makšķerēju maz. Es reizi gadā obligāti braucu uz savu “svēto zemi” – Norvēģiju. Mēs braucam uz galējiem ziemeļiem aiz polārā loka, kur netālu no Nordkapa mēs kādas desmit dienas makšķerējam. Dzīvojam teltīs, jūrā braucam ar līdzpaņemto piepūšamo laiviņu. Diezgan skarbi apstākļi. Pagājušajā gadā bijām jūlijā, taču laiks iegriezās pavisam nelāgs. Temperatūra bija no +5 līdz -2, telts bieži bija apsnigusi. Bet bija forši. Tā ir tiešām patiesas brīvības sajūta, ka neesi ne no viena atkarīgs! 

Protams, daudz brīžu tiek pavadīts arī kopā ar ģimeni. Man ir brīnišķīga sieva un trīs burvīgi bērni. Ļoti bieži braucam kopīgos izbraucienos pie dabas vai vienkārši apceļojam Latviju – starp citu, mūsu mazajā valstiņā ir tik daudz interesantu vietu un lietu, par kurām mēs pat nenojaušam! 

Bet tagad viena liela aizraušanās man ir sabiedriskais darbs, kas mani interesē un aizrauj arvien vairāk. Ar gadiem sāk likties, ka dzīvē ir jāizdara kaut kas labs, sabiedrībai noderīgs. Nevis paliekošs! Es nealkstu slavas. 

Tādēļ esmu iesaistījies mūsu novada sabiedriskajā dzīvē. Sākās viss ar mūsu ciematu – iesaistījos kopā ar dažiem domu biedriem, lai risinātu sava mazā ciemata saimnieciskos jautājumus. Pamazām iedziļinoties visās ciemata lietās, radās pārliecība, ka līdzīgas problēmas ir arī citos ciematos. Un nostiprinājās pārliecība, ka problēmas saknes ir augstāk – ka mūsu novada vadītāji ir slikti menedžeri, kas kā “vecie buki” no kolhoza laikiem iesēdušies savos krēslos, tā arī negrib neko īsti mainīt. Un tad es nolēmu iesaistīties. Tagad, piemēram, kopā ar vēl vienu domu biedru mēs esam uzsākuši izdot avīzi „Ķekavietis”. Par saviem privātajiem līdzekļiem – paši meklējam informāciju, pētām, rakstām, paši drukājam un izplatām. Toties mēs pasniedzam iedzīvotājiem informāciju, kuru mūsu novada vadība mēģina noklusēt vai slēpt.  

Kas visvairāk sagādā prieku un sniedz gandarījumu?

Visvairāk prieku sniedz kāds sasniegts rezultāts. Vai tas būtu darbā, vai ģimenē, vai novada dzīvē, bet tieši kāds labvēlīgs rezultāts. Man ļoti patīk vadīt procesus. Izplānot, vadīt un sasniegt vēlamo rezultātu. Un, kad tas ir panākts, tad ir milzīgs gandarījums.

Piemēram, kad iznāca mūsu pirmais „Ķekavieša” numurs, tad man zvanīja cilvēki un teica paldies. Prasīja, kā var laikrakstu abonēt, slavēja par drošajiem vārdiem un izteica atbalstu. Tas bija kā medus manai sirdij. Tātad esmu darījis kaut ko pareizi. Protams, tagad man ir vesela čupa ienaidnieku, kuri sēž domē, bet viņi man ir vienaldzīgi. Viņiem ir jārūpējas par iedzīvotājiem, nevis “jānosēž” katri 4 laimīgie gadi.

Paldies par sarunu!

 

 

Izsludini savu konkursu !


No mūsu facebook


 


No mūsu twittera


 

Re: Taimeris rozetē https://t.co/yLEQaocnK5
About 8 hours ago
Re: Pamatu siltinašana ar putuplastu. https://t.co/I5gfelo5Pr
About 12 hours ago
Re: Pamatu siltinašana ar putuplastu. https://t.co/uHjdZCwgfa
About 13 hours ago


 

Http://www.Rezervesdalas24.LV

Aktuāla tēma

More Articles

 

Mēneša cilvēks

More Articles

Profesionāļu padomi

More Articles

Komercinformācija

More Articles
Top.LV
eXTReMe Tracker